man visu laiku piemirstās, ka nevar tā vienkārši puspazīstamiem cilvēkiem bāzties virsū ar uzmanības apliecinājumiem. lai kā man gribētos vai būtu kas steidzams jautājams vai asprātīgs piebilstams. vajag ļaut no sevis atpūsties. un ļaut atviegloti nopūsties vai sailgoties komunikācijas. lai labi domātais neklūst uzbāzīgs
bet nesanāk.
nu nevar dzīvot akli pakļaujoties impulsam. varēt var, nevajadzētu

nu i piespamojusi.
e kas notiek, ja laicīgi nedabū parunāt