tāda dīvaina sajūta - skatīties, kā visi pamazām sapārojas un saadoptē dzīvnieciņus un pārceļas un iekārtojas citos darbos un atrod mitekļus un precās un laulājas un gatavojas kāzām un dzemdē bēbjus. kāds tur brīnums, ka gribas dubultoties un precēties un pašai savu, kaut mazmazītiņu kaktiņu un kādu, kas uzliks tēju, ietīs segā un piedāvās vakariņas. citēšu ocker sakot - vēl mazliet un es jau sākšu izjust sociālo spiedienu :)
visdīvainākais ir tas, ka, pat apzinoties, ka ļoti strauji augu, ir sajūta, ka es stāvu uz vietas, un ka tas nekādā mērā mani neskar lai gan dažreiz pat uz mani attiecas.