šobrīd šķiet kaut kā mīļi, ka pat draugi daudz ko no manis teiktā [vēl ne tik ļoti], bet rakstītā gan nesaprot, un tomēr tāpat mani.. nu jā
domāju par to, kā man patika Holiday. kaut kāda absolūti bohēmiska un neizsakāmi laimīga sajūta ekša starplaikā sēdēt kīnō, skatīties reti labu romantisko komēdiju ar patiesiem tēliem. es noticēju. un izdzīvoju. un atpazinu sevi.
un pēc tam makdonaldā ēst burgeri. šķiet, ka mans mīļākais aktieris kādu laiku būs džeks bleks. kaut arī kinkongā bijis. un tomēr. nu tāds.. īsts, es skatījos un domāju par tiem pārāk krietnajiem puišiem, kurus tieši tāpēc arī nemīl. jo tik krietnus cilvēkus nevar vienkārši mīlēt. tādus dievina vai/un apprec.
varbūt man vēlāk pāries un būs mazliet kauns par to, ko te sarakstīju un liksies ka viņš jau nu gan ir ne nu gluži draņķīgs, bet uz to pusi
un tomēr. tā būs mana mīļākā filma.
kādu laiku


šis būs smeldzīgu dziesmu un pusskumjas tīksmināšanās un melanholisku cerību vakars
tā vienkārši, nevis tāpēc ka.

es laikam neprotu būt uz pusslodzi. ja ir, tad esmu. dziesma vai filma vai dzeja vai smaids vai skatiens vai romantika vai skumja (vsk nom.) vai neprātīgs niknums vai kūsājošs dzīvesprieks vai pieskāriens vai veiksmes zeķītes vai lidojums vai katarse vai miegacūka
un ar visu to, goda vārds laikam negribētu būt kas cits

kā prakse rāda - vīrieši tiešām NEVAR nomizot apelsīnu. ar īsiem nagiem pat mandarīns sagādā īstas mocības. pārbaudīju.