kāpēc tāda histērija? gada nevis pasaules gals!
ka tik visu paspētu un neko nenokavētu..
skrieniet vai nē, nāve vienalga panāks


tas nebij depresīvi, tā tāda izbrīnīta intonācija..

pat bērnības dziļajā izmisumā kad ļooti ilgojos būt par puiku, neapskaudu viņus par pienākumu mīlēt sievietes. nu, tad es, protams, tik gudri neizteiktos, bet puikas man vienmēr ir patikuši labāk. un ja tā nopietni paskatās uz daudzajām dāmiņām un ruksīšrozā tērptajā sievietītēm kas to vien zin kā pīkstēt, neko nevarēt izdarīt un ņirgāties par tām, kas resnas, nestilīgas vai vienkārši neiet uz esīti un apvainoties.. roku uz sirdas liekot, sevi daudz maz pazīstot nevaru iedomāties, ka spētu ko tādu mīlēt. nē, nu krūtis un dibeni jau ir skaisti un erotiski, un tomēr..
laikam man tomēr pārāk patīk vīrieši. kā tādi. interesanti taču
uz draudzenēm tas neattiecas, mīļcilvēki jau vispār ir ārpus visa. nē, iekšpus drīzāk..

lai cik briesmīgi tas neskanētu, es uztraucos nevis par to, ka uz karnevālu kur tomēr kārojas gaisu apostīt nav ko vilkt vai ka grūti būs to sasodīto karpu sataisīt ja es nebraucu rīgā šovakar un par to, cik slikta meitene es esmu un par neatbildētajiem vai neaizsūtītajiem apsveikumiem vai nekārtīgo māju un nemazgātajiem traukiem un neiedomājamo cūkkūti kurā dzīvoju, bet par to, ka negribas un nesanāks un laikam arī nebūs mācīšanās trešajam janvārim. tie neizdarītie darbi mani smacē. atkal. un doma par janvāri uz skausta liek saslieties matiņiem. un es jau zinu, ka būs bumbās un baigi ok un pārdzīvojami, bet, pirms tas viss ir sācies, tas vienmēr biedē līdz stingumam