man reizēm aizmirstas, ka te nav nekāds viens pret viens variants, ka te ir arī citi, kas jauši vai nejauši ieklīst un varbūt pat lasa. man dažreiz šķiet, ka es atpazīstu notikumus jūsu pukstos, lai gan (it kā) īsto identitāti zinu nedaudziem, to, kas esmu es zina daži, gribētos jau ticēt, ka vien mani listē lasošie. nav jau man ko slēpt, lielākā daļa tekstu ir vnk refleksijas un notikumu interpretācija. un mana konstantā atklātība arī reālajā dzīvē bieži dzen postā vai ved tuvu izmisumam
bet vakar naivais jautājums - kāpēc es esmu neraate izsita no sliedēm. jo tāda es esmu te. un vēl dēcī. un mani tā nesauc. un tad nu rodas paranoiskas domas par to, ka mani lasa un ko es te esmu sapukstējusi. jo cilvēks nav vientuļa sala. un daži puksti pārāk attiecas uz kādu konkrēti. un ar visu manu taisnības un patiesības mīlestību, roku uz sirds liekot zinu, ka tomēr nevēlos, lai zina, ko es par to domāju/jūtu/pukstu. jo tas skar arī citus. personiski
un tomēr es pukstu. un turpināšu ar :)
kapēc gan jārēķinās ar iespējamību? u, ja nav ļoti ļoti svarīgi, es saku :)