kaut kā ļoti ļoti sakārojās baltas sniega pūkas uz mēļa debess fona, skūpstus un mazliet parīzes
savu kaktiņu kur piemesties
un kailu vīrieša torsu, gar kuru grābstīties

šobrīd stadija ir amizanta - miedziš gāž no kājām ka vai, ausīs dūc un mazliet sāp. bet, 18 stundu ilgā maratonā padarīju vismaz vienu darbu, kas ļoti ļoti spieda sirdsapziņu, bet kā es rīt par to *** eseju kuras man nav piecas minūtes norunāšu, bet nakts ir gara, laika vairs nav daudz, spēks rūk rukumā, a apņemšanās ir. es tā vienkārši NE-PA-DO-DOS

sargājiet mani no manis pašas, ja?

vai nu epasts no gribu.lv ir kauč kāda īpašā inboksa dāvana vai arī mani fluīdi tālu staro..