sēdēju šodien lekcijā un apcerēju, kā ar jaunnopirkto fotoaparātu bildēšu brāļu kapu skuplturālās grupas tuvplānā
tagad tik jānopērk aparāts un jāpiedabū kāds uz kapiem gatavs līdzbraucējs

pēc vakardienas mežonīgā slapjuma šīdiena bija mierīga un pat apgarota. varbūt vainīgs arī niks, pabūšana prom un jaukie ļaudis. trauku mazgāšana mīļu cilvēku mājās mani harmonizē, bet šeit tukša izlietne liek justies neomulīgi

laikam atkal temperatūra kāpj. esmu galīgi kašķīga palikuse un bēdīga pārmaiņām. sapratu, kāpēc uz mani tik viegli vienmēr vainu novelt. tapēc, ka es reizēm sīkumiem nepievēršu uzmanību un neatceros, cikos tieši vai kuru dienu vai cikos bija sarunāts un plānotāju nepārbaudu un tad ja kkas noiet greizi, vainīga esmu es, jo es parasti neļaunojos, arī atzīstos, bet tas, ka man nezin kāpēc būtu kaut kāda mistiska kursa labuma vārdā jādara lietas, kas kursam nahuj vajadzīgas, goda vārds nesaprotu un jāizņem citu draudzeņu nodokļu grāmatiņas no vecajiem darbiem uz kuriem no tagadējiem tipa nevar aizvilkties, patiesībā noteikti kauns vai negribas, turklāt man taču nekad neko citu labā nav grūti izdarīt, turklāt viegli pakļaujos emocionālajam spiedienam un tā izdarītājam nelieku justies vainīga, raudāt arī parasti neuzdrošinos, par cilvēkiem, kurus teju teju met no skolas laukā un droši vien izēdīs arī man ar jāstreso. kāpēc man nav vienalga? kaut kāds emocionālasi mazohisms un nestabilitāte
ifigenijas komplekss? upurēties par citiem arī ja šiem nefig vajag cēluma pēc. pašieceltā sabiedriskā sirdsapziņa. destruktivitāte
stulba es esmu

čuk-čuk bum-bum
bij reiz bērnībā tāds labs teiciens

eju gulēt, karsēt kājas, un tulkot gultā rītdienai. agri jāceļas. mūzika uzlādē. pamēģināšu iestrāgt pozitīvajā. jo ir skaisti. kad nolaiž tvaiku paliek vieglāk, tomēr amizanti skatīties, kā senči izbiedēti uz cipačkām danco nelaimīga pizģec vai nahuj dēļ.
vairs nekāda destruktīvisma. kad nolaiž tvaiku paliek vieglāk
un dženeta ir fantastiska. klausos un nesaprotu kāda velna pēc populārākais ir mercedes-benz