ir labi atdurties. tad tu paskaties uz to viso no malas, ar distanci un padomā
nedrīkst piemirst arī citus variantus

reizēm domāšana ir viendimensionāla.

pārlasīju vecos tekstus un sabijos. teksts par nāvi desmit dienas pirms. tonedēļ domāju arī šo to ar slimnīcām saistītu, turklāt liktenīgajā vakarā saņēmu ķēdes vēstuli, kas solīja mīlas atklāsmi manas kaisles objektam virzienā uz mani vērstu. nebiju netā, neizlasīju, varbūt arī tāpēc tā. bet loģiski domājot - ja jau es ķēdi pārtraucu un uzņemos lāstu, ar personu, kura man naivā kārtā ko tādu ir nosūtījuse, arī taču kautkam vajadzētu gadīties? ne miesasbojājumiem par draņķu sūtīšanu, ne nu grandiozām mīlas problēmām, bet kaut kam? labi, ka ticu kam citam a tā kļūtu pavisam māņticīga - indētu melnus kaķus, neaizmirstu lietas un tādā garā. bet kā dievticīgs cilvēks, laboju - katolis uzdrošinās ko tādu sūtīt? tā taču pēc idejas ir ķecerība. jeb mīla un tās NOZĪMĪGUMS liek ne vien darīt muļķībiņas, bet arī atrauj no dieva? m?



reizēm neticu pati savai eksistencei
bet tas tā - fakultatīvi.
nu, ticēt. - domāt ir primārais

mammai ir ticīga paziņa, kura mirkļos, kad viņas vecis dzēruma nemaņā krāc pa visu telpu paceļ rokas pret debesīm jautājot: "un tu gribi lai es šito mīlu?"

femme fatale

bet arī vīrietis var būt liktenīgs

es nekā nesaku par vajadzību izmitināt remontstrādniekus. es neiebilstu ka to dara manā istabā - lai arī tad guļu pie mammas, tā ir vienīgā telpa, kur to var izdarīt, es neko nesaku par alkohola lietošanu un mani tiešām neinteresē darba vai ne darba laikā. ne mana cūka, ne mana druva, BET ja pēc pjankas var atstāt tukšas pudeles un neizdzertas glāzes, par aizdirstām krūzēm nemaz nerunājot, MANU istabu pārvēšot par pēc dzērajmidzeņa smirdošu cūkkūti... ja vēl kaut reizi šis te uzdrošināsies parādīties, goda vārds.. un, lai dievs man piedod, es pat nenožēlotu. cūka. un tāds vēl man piebrauca. kafiju rītos šim griboties
esmu dusmīga. ļoti
labi, ka iebrauks eta
hrrrrrrrrrr