šorīt gandrīz nomiru. apsāpējās sirds. tā pēkšņi, bet sajūta tāda, ka gals nu ir klāt. sākumā jutos pārsteigta par to, ka jau tik ātri, vēlāk piedomāju pie elpošanas. daktere saka, ka tā ir neiroze. mana racionālā puse šaubītos, ja tik tuvu nepazītu to otru, neracionālo.. tagad dzeršu vitamīnus, izgulēšos, atpūtīšos.. nu labi, centīšos.

biju jau aizmirsusi, ka man nepatīk puišiem dot telefona numuru. pēc tam sēdi kā tāda solveiga rokas stiepiena attālumā un salecies ik reizi, kad telefons pīkst. bet viņš gan man patikās. autiņā braucot, lai novērstu domas no aizmugurē sēdošā veča vemstīšanās maisiņā, izdomāju mums skaistu un kopīgu nākotni ar manu zobusuku viņa komunālajā dzīvoklī un viņa šalli ap kaklu. un, tici netici, pat sanāca. pamošanos viņam blakus, gulētiešanu arī, cīņas par segu un diskusiju par to, kuru tv programmu skatīties.
jocīgi tas viss ir. varētu jau samesidžot, bet pēdējoreiz tādējādi gandrīz dabūju attiecības ar cilvēku, kurš prasīja izskaidrot vārdisko nozīmi gan solidaritātei, gan [padomā tik!] vārdam PLATONISKS.
tomēr doma par naktsmājām brīvības ielā kārdina..
mmiesloties
mm

es sevi pazīstu. noteikti neizturēšu. impulsīva es esmu
kādu laiku būs labi, doma par grāmatu ne nu gluži būs iznīcināta, bet vismaz transformēta [ no sērijas - tik un tik gadi ar seksu :] es safanošos, man tā arī netiks paskaidrots, kāpēc panki nemirst..
jo būtu takš tik viegli mīlēt viņu. un mani ar nevajadzētu būt grūti mīlēt - es taču esmu tāda jauka un tā
ai, nepatīk man tāda nosacījuma izteiksme
tā kārdina doma padoties un sms-ot. a jēga ta kāda ja šodien nevar
jā, bet kurš tad jēgu ir redzējis
un vai tas būtu padoties?


mīlestības trūkums organismā. jo īpaši fizikālās
he

kārdina

cilvēki ir dīvaini. galeriju nosauc, piemēram par parīzi, bet no pašas parīzes tik vien var redzēt kā mazu eifeļa gabaliņu fonā. mēs tomēr esam dīvaiņu suga

dienas citāts:
-domā viņi ir pāris?
-nu ja ka!
-kā tu zini? redzēji kā šie bučojās?
-nē, bet izskatījās, ka viņiem gribējās..
© c3po