tikko atcerējos jūru, muļķīgo tālskati un sāļo gaisu uz viņa lūpām

arī nepazīstot cilvēku var drusciņ mīlēt tāpat vien
par to, ka redzi viņa skumjas
par to, ka tobrīd esi tur
par to kā vējš jauc tavus matus
par to, ka nav nosacījumu, pienākumu
tāpat vien
par to ka tu esi un ir arī viņš
un mirklis
par cilvēcību

iekāre ir savtīga, tai gan vajag iemeslu

ideāla diena - no trīs lekcijām tikai viena, no kuras palaiž ātrāk, pērējo vietā pusplezīrs, kas vainagojas ar picu un alu foršā kompānijā mmm
bohēmiski
ā, un man ir jaunas kedas. sarkanas, ar paīsu stilbiņu. jau biju aizmirsuse kā tas ir.
pāraugušais pokemons :]
un nogalē tēlošu lietišķo sievieti, pelnīšu baigo piķi un, uzminiet, jā, jā -
braukšu uz niku.
iešu. līdz tam jau būšu patiltē iekārtojusies