šodien es mērfijonku būtu sabučojusi. par to, ka lielu daļu nakts var nobumbulēt skatoties filmas un klipiņus un dziedot dziesmiņas /jā, jā - nabaga kaimiņi/ un dzerot tējas tā, ka ik pēc uzrakstītas rindkopas jārkrien čurāt, un pīpējot uz palodzes un graužot cepīšus. un lakojot nagus. un zīmējot seju. un dušiņā, no kuras ātri jāiet laukā, jo kaķim ar gribas pasēdēt dušā. sāk veidoties rinda, kas nav īsti patīkami (: un lielu daļu dienas pie kompja rakstot un rediģējot un ierāmējot cilvēkiem rādāmā formātā. un pabeigt. stundiņu vēlāk, nekā pienāktos. un jozt uz trollejbusu un tajā uz kopīprō /mans šībrīža mīļākais uzņēmums/ un izprintēt un ielikt spirālē un aizjozt uz tikšanos, un secināt, ka iepriekšējā vakarā piezvanīt ir derīgi jo var sanākt postponings. un tad ar citu trollejbusu jozt uz akadēmiju. un zināt, ka lai ar tik slima, negulējusi un iperaktīva ka vai, ar uzzīmēto seju un jaunajiem bizmārīšu auskariem izskaties pēc cilvēka. tas tā - gadījumā, ja blakusstāvētājs tiešām izrādās izbijusi LIELĀ mīla. un justies tā, kā gribētos justies pašai par sevi tad, ja nu kādreiz nāktos tikties. tā ar nezinu - bij vai nebij. jo man šādā stadijā viss kas var likties. jo bija šausmīgi izskatīgs un stilistikai atbilstošs. bet sejā neblenzu, jo man tik šauras actiņas, ka jau uz šī ekrākna grūti skatienu fokusēt. ai, novirzījos
un tad atnākt uz akadēmiju, izlasīt pasaku par blanšu neži un konstatēt, ka kāds trauciņos iepostējis tieši to bišopas dzejoli, kas manās antoloģijās nefigurē, bet vakarnakts filmā sakārdināja tā, ka vai
ja tas nav jauki, kas tad ir jauki?
rītrītā gan drīkstat piezvanīt ap pus10, lai ierodos uz pēdējām svarīgām lekcijām
nakti nakti