Es esmu ļoti gaiša, bieži ar zilganu vai zaļganu nokrāsu jo ādai spīd cauri. Jā, literatūrā ir par marmoru un alabastru un kaulu porcelānu, bet lai cik tas cēli neizklausītos, gādīga apvaicāšanās vasaras beigās par to, kāpēc tu tik balta, regulāras jautājumi vai tu neesi slima un jūties labi u.tml. to lietu padara apnicīgu. Es nesauļojos jo manai ādai tas galīgi neder, esmu arī mākoņainā dienā dabūjusi saules dūrienu un apdegumus un tas nav forši. Mans tēvs pirmo reizi saulītē novelkot kreklu žilbina acis. Vecamamma, īpaši brienot ūdenī pirms peldes acis žilbina gandrīz līdz asarošanai, jo viņa neiedeg un vienmēr ir papīra baltumā.
Man tas vienmēr ir licies apnicīgi un ne īpaši skaisti, šad tad apgrūtinoši un neglīti.
Un viens no wow! brīžiem bija kad franču literatūrā lasījām Balzaka fragmentu. Ja nekļūdos, no Bovarī kundzes, un tur bija ļoti gari un ļoti jūsmīgi par viņas (būtībā tuklo) kaklu, kleitas lenci gandrīz noslīdējušu no pleca, dekoltē un krūtīm, uz kurām jutekliski var redzēt zilganas asinsvadu dzīsliņas. Un es lasīju un nesapratu vai tiešām izlasu to, kam tur jābūt jo man tas likās ļoti jocīgi.