Reizēm dusmas, reizēm smiekli nāk, reizēm gribas visus pasūtīt un lepni cēlā vientulībā meža vidū nafig. Vēl es ļoti domāju par visādiem mizantropiskiem ierakstiem par patiesībā saprotamu un stresa situācijās cilvēkiem raksturīgu uzvedību. Un to, cik ļoti vajadzīga normāla komunikācija ar ārstniecības personām. Daļa baiļu būtu pavisam vienkārši novēršamas ja būtu tās 10 minūtes vairāk vizītei vai vismaz telefona sarunas tiem, kam atliktas kādas ambulatoras parbaudes vai vizītes. Lai cilvēki saprastu, ka pēkšņi nejauši uzzinot par kādu anatomisku īpatnību nemirs, ja viss labi un kā parasti, ar to atšķirību, ka tagad tas ir pamanīts un satikt to speciālistu tagad vai pec gada lielās šaibās nav atšķirības. Protams, ka ja pēkšņi ir slikti, tad nav ko tur domāt, bet ikgadējās vitamīnu un asins analīzes galīgi nav steidzamas