vienlaikus ļoti bēdīga un ļoti gaiša sajūta. es ticu tam, ka cilvēks ir kas vairāk kā gaļas klucis. bet to piedzīvot ir tāda saldsērīga dāvana. kad tu cilvēku kurš jau pusgadu mirst un nevar nomirt, šurpu turpu uz slimnīcu uz tām 10? dienām un pēc tam mājās un tad atkal un atkal no rīta pirms miega ieraugi sapnī. nu tādā reālā - sapņo ka mosties viņas dzīvoklī otrā istabā, ej celt uz tēju un saproti ka viņa ir nomirusi, bet istabā tāds gaišums un prieks un miers un saule un putni aiz loga skaļi vītero un tevī ir pateicība par to garo mūžu un mīlestību ko esi piedzīvojusi. un tikko mamma pasaka ka viņa ir nomirusi un es nevarēju parunāt kā man asaras bira, jo viņa pie manis atnācqa atvadīties. un es to izjūtu kā lielu dāvanu un brīnumu ka aizejot no dzīves viņa noglāstīja arī mani
paldies tev, Spodrīt, par lielo mīlestību, drosmi, visādām praktiskām zināšanām, brīnišķīgām bērnības atmiņām un profesiju