lasīju to Konmarī Kārtības maģiju. daudzas lietas likās interesantas, šis tas, protams, nepatika, bet vispār diezgan lietderīgi pavadīts laiks - esmu no šā tā atvadījusies, un pa lielam jau tas piegājiens ir ļoti labs. grāmatu aizdošu izlasīt, jāpieraksta lai neaizmirstas

- lietu, kas vairs nerada prieku (apģērbu, kam kaut kas līdz galam nav, nē nu varētu jau it kā vilkt, bet iiiiilgi stāv skapī) paņemt rokās, samīļot, pateikt paldies un izmest (aiznest uz viacor labdarības kasti) varbūt sākumā izklausās nedaudz muļķīgi, bet no tādiem 'it kā, bet laikam nē' uzreiz viegli distancēties un atvadīties, kad tu padomā cik labi bija kad derēja, paldies tev x, ka nopirku un pastāvēji gadu manā skapī, tu man īslaicīgi radīji prieku, ar to, ka biji, un vairs nav vainas sajūtas par tādu it kā impulsīvu pirkumu;

- lietas, kas skapī stāv čupiņas apakšā pat tīras un nesaburzījušās izskatās bēdīgas, jo lietas GRIB kalpot. un vispār tā laikam ir kā viņa raksta - ilgstoši nelietotas lietas ēm nemirdz, tādas noplukušas pat ja ideālā stāvoklī;

- 'kuru paturēt' prasa sirdij, 'kur likt - mājai'. un visas viena veida lietas glabāt tikai vienā vietā (citādi tiešām, piemēram, skuvekļi stāv trijās un pārmaiņas pēc ir vai nu pārāk daudz, vai neviena asa un derīga;

- pusgada laikā mērķtiecīgi sakārtojot tā lai ir ideāli un tā kā patīk laikam tiešām varētu ilgāk noturēties ja dabū to iekšējo sajūtu 'viss ir tieši tā kā tu vēlies'

- tas, kas rada prieku var būt arī kaut kāds /skūzi/ sūdiņš un kas par to?! ja ir ļoti sentimentāls, jāatrod goda vieta un lai dod to prieku katru reizi kad uz to paskaties

un vispār ja tā padomā, es to 'spark joy' principu jau kādus gadus 5? piekopju pērkot tiešām nepieciešamas lietas. tasir ja nav ļoti prieka faktora, nepērku un izlīdzos ar to, kas ir