rokas, kājas trīc, viss nosvīdis, reāli gribas paraudāt. nācām no pastaigas mājās, pa gabalu redzu - cilvēki stāv un skatās. kādas divas minūtes, piegāju tuvāk - uz 3.stāva loga, pie palodzes redzama bērna galva. logs līdz kājai vaļā. pagājām nost (jo man trīs bērni, kas ir interesanti, interesanti šajā gadījumā - ļoti slikti!), piegājām pie paģīša, izsaucu glābējus. pirmie atbrauca ātrie ar bākugunīm, tad pašvaldībnieki, ugunsdzēsēji pēc tam. bērns jau bija atpakaļ iekšā, logs vēl vaļā. vajag arī sagadīties, ka pa logu skatoties uz ātrajiem redzu, ka tālāk sarkanajā mājā trešajā/cettrutajā stāvā arī deg. tad nu glābējiem nebūs tālu jābrauc, laikam arī tiklīdz durvis dabūja vaļā, tā aizbrauca

bet nu vāks kaut kāds. es biju pirmā, kas zvanīja. un es to darīju kādas 3 minūtes vismaz pēc pirmajiem cilvēkiem, kas bija uz vietas. jutos stulbi, bet neko. mācība - ja kas notiek, zvaniet! varbūt būsi pirmais, kas iedomājies, kam ir telefons, kam ir kredīts u.t.t.

bet sajūta reāli reāli pretīga