šis rīts sākās smagi. kā jau pēdējās dažas dienas mani no gultas sēdus ceļ izmisuši kliedzieni 'ģērbties! ārā! ejam staigāt'. modes upuris pats atrada zeķbikses, nebija pierunājams ne ēst ne dzert, čurāt gāja tikai kompānijā un arī gauži raudādams. karoče es īsti nezinu kas un kā notika, nevaru sakarīgi izstāstīt. kad piecēlās vīrs, teicu, ka man vajag drusciņ pagulēt un tad modos jo man pie sejas kāds žēli brēca. bet nu brēca un ēda arī pufaikkombinezonā ieģērbies. ģērbšana bija mokas, neviens negribēja sadarboties, man nāca sihi. tad ar lielām pūlēm iztaisījāmies, es uzvilku ziemas pufaiku (malacīte! gudriniecīte!), mašīnā jau atmosfēra normalizējās. Daugavas stadionā tabors bija gauži vīlies - ne tur uzreiz triki ar fanfārām, ne bērni un vispār - kur ir laukumiņš. satikām sunīti, dzirdēju precīzāko formulējumu ever 'visi tādi drūmi. tik drūmas sejas es sen neesmu redzējusi' un gājām skaitīt pienenes. bija pienenes, bija vecas tribīnes, bija grants, daži vilcieni un tad nr.2 bija jau uz Lielo Raudu Robežas, jo vajag laukumiņu ar bērniem nevis 'tūlīt, pagaidi, suņi sportos'. bet nu dabūjām arī drusciņ agility redzēt (wow! uķipuķi), ceru ka kādreiz varēšu arī pa īsto izbaudīt, bet nu tur nevarēja atslābt - baidījos ka neizskrien uz laukuma. mani pafufināja sunītis, ļoti uzskatāmi bija redzamas aktivitātes gradācijas. skaidrs jau, ka sportisti ir īpaši piemēroti, tur vajag gribēšanu un talantu, bet nu nebūs man austrāļa nekad lai kā patiktu. uz kopējā fona Džeki Raseli pat neizskatījās tik ļoti bailīgi (bet nu jābaidās ir, man viņi tik briesmīgi patīk, turklāt mums bija kas ļoti līdzīgs, tā kā pastāv briesmas ka iedegšos kvēlā mīlā un ko pēc tam?!) un kad vairs nebija ilgāk izturams, gājām padzertiers uz mašīnu un Grīziņkalnu. nr.2 gribēja laukumu, bet negribēja nekur iet. solīju bērnus. bet nu tāpat dabūju vienā mirklī pastiept i to i otru. Grīziņkalns. much wow! totāls monamūrs, bet nu tikai tādā laikā kad tur nav citu bērnu un šoreiz bija totāls miers - mēs vienīgie un pat tad kad vīrs aizgāja pēc mašīnas pabraukt tuvāk jo sākās lietus, bija forši - daudz vietas, divi laukumi, lielākais pats kāpās augstāk uz to otro (viss tāds priecīgs un svarīgs un drošs) un pats šļūca no trubām un mazajām Glūņām ne vien smaidiņi, bet pat smiekli sanāca. tādas pieredzes man nebija - ka viņus var mierīgi palaist un atslābt - nav neviena cita, kam uzkāpt virsū, ar ko grūstīties, stumdīties, ap ko paklupt strīdēties, viss jauns un interesants, paši jau gana stabili, droši un saprātīgi lai sev nenodarītu pāri, ir gana daudz vietas kur ir interesanti lai nav jāgrib visiem ko vienu vienlaikus un tajā pat laikā nav par tālu lai būtu riski un bīstamība. viņiem tik ļoti patika, ka netraucēja pat pērkons un gāziens. un izmirkām viscauri. pēc tam bijām kafejnīcā, baigi labi bija, man ļoti patika. atbraucām un biju milzīgs feils - gulēt nenoliku, aizmiga paši. pēc tam kad jau izklaigājos un sīkās aizsūtīju vienas uz otru istabu, lai ņemas tur un nr.1. liku gultā gulēt guļus. vēlu. vēl guļ, bet nu nemodināšu. pilnai laimei sīces abas pusplikas gulēja uz grīdas un tad nu stiepu likt gultā. sāpīgā vieta (ribstarpa? mugura? sāns? roka?) paldies neteica, bet nu ir tā kā ir - auksts un nevar plikiņiem ļaut gulēt uz grīdas. ceru, ka modīsies laipnīgi, bet ir nedaudz izmisums - dzīvoklī ir drausmīgi auksts, esmu pārgurusi, īdzīga un na ne jausmas kā nolikšu viņus gulēt uz nakti. ceru, ka mani glābs ķīselis. dažreiz tā notiek. un rīt brauksim