ir vērts sevi šad tad palutināt. klausos lekciju un priecājos - kāds jau ir izdomājis un pateicis to iekšējo sajūtu? pārliecību? ka dzīvai valodai ir jāapraksta viss (piemērā bija par Apple telefonu knibuļiem, kurus taču visi ir nosaukti latviski) un cilvēkiem, kas citos gadsimtos paraksta vietā vilktu kresķikus/noļikus un neviens tos neizlasītu, kamēr tagad tik bliež augšā komentārus internetā. un ka daiļliteratūras tulkotāji ir valodas aristokrātija.