pieredze ir laba lieta. šonakt nobijos pamatīgi. iedodu bērnam Ibumetīna sīrupu un t' nekrīt stundu. un sākotnējā bija virs 39. precīzi neizmērīju, jo atnāca žagatas, komentēja un uzmodināja. bet nu jau man plaukstiņa atstrādāta, varu diezgan precīzi pateikt cik arī bez termometra. izdarīju visu kā nākas - dzer, pārvilkām krekliņu, uz radiatoriem marles, žagatas pilnai laimei dabūja piena proteīna dzērienu pusdivpadsmitos naktī, nu visi guļ, tikai es kratos kā puņķis uz drāts. un tas nekas, ka tu zini kas jādara, ka esi visu izdarījis pareizi un jau no iepriekšējām reizēm redzi ka paliek labāk, šobrīd tāpat neko nevar iesākt, tāpat ir reāli riebīgs krateklis

un tagad tā riebīgā apziņa, ka b/d skuķiem jāatliek, jo viņām ta nekas, bet nu manuprāt nav prātīgi vest šitādā situācijā. bet bērni gaida jo apsolīts

nu nekas, apēdīšu ābolu, palasīšu Miss Peregrins Home For Peculiar Children. un es noskatījos treileri un tagad man gribas to filmu
un kaimiņi kniebjas tā, ka klab gulta un histēriski rej sunītis. nē, ne virs mums. augstāk :D