kak ti hočeš v oģinočku iļi porovozikom? prasīja skuķis Endžikam. par šļūkšanu no slīdkalniņa. Endžiks bija burvīgs. iekaroja un salauza visas mūsu sirdis (pat GV). viss tāds mazs, sabiedrisks, jauks, mīlīgs sunītis. brīžiem bija gandrīz žēl skatīties, tur tā zvēru labturība tā uz robežas. un tomēr feini tādam jorkam ar bērniem. ir smilšukastē (guli, tagad tu esi Jūrmalā, šite ir ūdens. sauļojies!), ir uz baļķa, i no slidkalniņa saimniecei klēpī (šis bija vienlaikus mīļi, aizkustinoši un šaismīgi), i šūpolēs gan paravozikam gan lepnā vientulībā

man arī bērnībā bija sunītis. kas gan cēli ļāva man sevi apkalpot (pastaiga, ēst, padzerties), bet nekādās muļķībās neiesaistījās, tas bija zem viņas goda. un kam vispār bērni riebās kā suga, es biju ģimenes loceklis, tādēļ man to varēja piedot. tad kad es izaugu tuvāk daudzpadsmi gadiem, tad gan bija cita runāšana