kamēr katram laiks dzīvoties pašam ar sevi/midzināmie nav kārtīgi iemiguši, esmu paspējusi izlasīt divas grāmatas: Margarita Stāraste. Post Scriptum un Jettes dienu grāmata. abas lasījās pagrūti*, bet ātri. patika un laba sajūta palika tikai no vienas. un es sapratu, ka man dzīvot traucē nevis ģimene, bet sadzīve un nogurums, bet vispār es baudu savu ģimeni. to, ka viņi ir, to, kādi viņi ir. (nē, nu reizēm gribas ķert pēc čuguna pannas, bet tas ir normāli, ka gribas. normāli nav tad, ja tiešām iet tai pannai pakaļ vai ne). un es sapratu, ka es nepavisam neesmu slikta māte. jo nu tā M.S. P.S. bija pasausa un padrūma, jā, bija tas rūgtums, tomēr arī objektīvie fakti nolasījās

* bet nu ok, man šādā klimatā grūti nav tikai sēdēt upē līdz kaklam vai uz trepītēm paēnī ēst saldējumu