bitch, please.
labākajās Mērfija likuma tradīcijās dienā, kad uz laukiem brauc G_V, viņa māte un bērns, no mājām izkasās pēc desmitiem ap vienpadsmitiem, tur nočakarē pārāk ilgi un bērns netiek laicīgi pusdienlaikā un pārvēršas par TO. tādā reizē kā šī, kad tur brauc bez bērna, jo 'nevarēs pastrādāt' izbrauc vismaz pusstundu agrāk. viss ļoti jauki, viss ļoti skaisti, bet tas notiek pēc pārgurdinošas nedēļas, kad kā ķirsītis uz putukrējuma deserta ir bērna celšanās četros ar ķērcieniem un kliedzieniem par to ka mamma nav, sekojošu pārvākšanos uz lielās istabas dīvānu, jo mājas mieram Obligāti Nepieciešama grāmatiņas lasīšana. man nav iespējas pagulēt ilgāk. ar piebarošanas sākšanu ja es vēlos lai skuķi ko arī apēd nevis viss tiek nosprauslāts ar to kas nu karotē gadīties, man nav arī diendusas, augstākais uz ko varu cerēt ir šur tur sakasītas 20 minūtes miera blenžot sienā (t.i.kompī) vai kafijas krūze relatīvā mierā. un šobrīd esmu apvainojusies uz visu pasauli, jo mana māte palīgā būs vakarpusē, (kas praksē nozīmē 'labi ja ap 7iem vakarā' ja ņem vērā viņas darba apjomu) un man atkal ir sajūta ka ir karš un es esmu ierakumos. savā pusē viena un nesaprasta

es saprotu ka nevar manām vēlmēm pakārtot visu, bet nu šādās situācijas man ļoti gribētos lai kāds vismaz izved kaut vai vienu pastaigā. jo es jau jūtu kā pārvēršos par TO.