es arī nekaunos no tā, ka mīlu savu Gandrīz_Vīru. es varbūt neprotu to beznosacījumu mīlestību, par ko rakstīja inese_tk: mazāk tad, kad gribas krāmēt koferus nafig un braukt atpakaļ pie mātes. vairāk tad, kad no rīta paņem bērniņu un ļauj man drusku pagulēt. tad, kad izglābj mani no ceļgalu knaibīšanas, bikšu raustīšanas un drūzmēšanās tad, kad esi visievainojamākais un nolaistām biksēm sēdi uz poda (ak, šī pazemojošā ikdienas intimitāte). tad, kad nakts vidū pārgurusi no bērniņa niķiem, barošanās un murdziņiem ieveļos zem segas, paņem mani siltā līkumiņā un paglauda muguriņu
bet tā mīlestība visu laiku kaut kur ir. kaut kur fundamentāli un dziļi. tas vairs nav tāds traļaļa, par to, ko otrs tev var izdarīt. emocionāli, saimnieciski, seksuāli, intelektuāli, finansiāli. bez tām rozā brillēm. ar visu deguna izurbināšanu un puņķu apēšanu lai cik kaitinoši un derdzīgi tas nebūtu skjūz mai frenč