ziniet to sajūtu, kad teātrī gaismas ir pieklusinātas, notiek jēgpilna darbība, tad iestājas zīmīgs klusums (vai vēl ļaunāk - varonis rečetatīvā stāsta ko Svarīgu) un tev gribas klepot tā, ka acis no pieres sprāgst laukā kaut arī ne nu iesnas ne klepus, ne kā
tieši tā, tikai vēl ļaunāk ir tad, kad centies klusiņām izzagties no sūri grūti aizmidzināta bēbīša gultiņas. tikko ieliki gultiņā, centies izlavīties tā lai pēdas nekrakšķ un pēkšņi vienlaikus gribas klepot un šķaudīt un tā sāk kasīties kaklā ka lāga paelpot nevar