un vēl man nesen ienācās viens ļoooti kruts seriāls. par to, kas lācītim vēderā. nu, ne tikai lācītim, ja gribam būt pavisam precīzi. ar datorgrafikām, kas parāda kā štelles darbojas.

es, starp citu, esmu tieši tik apsēsta ar sajūsmu par to, kas lācītim (nu ne jau tam sārmainības cīnītājam, ja) vēderā, ka varētu tīrākā prieka pēc aiziet uz tomogrāfiju un rezonansi un pēc tam ar lielāko prieku skatīties kā dators rāda sagrieztu sevi milimetriem plānās šķēlītēs un pēc tam saliek atpakaļ. un ja vēl kāds parādītu un pastāstītu, vispār būtu čoini. man ļoti patīk. ieprikaļī. mūsdienu vizuālās diagnostikas metodes. austrumu medicīna ar saviem enerģiju meridiāniem, čī punktiem u.t.t. tādā ziņā ir sooo yesterday. turklāt diagnozes arī ir visai aptuvenas. viena diagnoze gan neko uzreiz nedod, tā var būt funkcionāla vai aprakstoša, bet ja to var ieraudzīt un vēl paspēlēties ar krāsiņām (pun intended) - wow!