tā pieaugšana notiek kaut kā jocīgi. ir ļoti jocīga sajūta, kad vienaudžiem dzimst otrie bērni, ir dažādi atbildīgi amati (nu tur .. vadītājs, ... direktors, savi uzņēmumi), jānoslēdz slimības lapa /jo šo taču dara tikai mūsu mammas/, jāmaksā neizbēgamie nodokļi un tad tu attopies, ka arī taču jau sen drīksti balsot, precēties, smēķēt, pirkt alkoholu, ņemt ātro kredītu etc kas ir teorētiski
bet jocīgais praksē ir tādēļ, ka otrā istabā rātni dus tāds mazs susuriņš, kas ar katru dienu izskatās arvien līdzīgāks tev un nedaudz svešāks. svešāks, jo sākumā bija pavisam mans, bet pamazām kļūst arvien vairāk 'pavisam savs' un es arvien vairāk brīnos kā varēja gadīties tāds bēbītis un ka daba tomēr ir neizmērojami brīnumaina ka no divām šūnām izaug pavisam mazs cilvēciņš, kurš atkal pavisma brīnumaini kļūst arvien lielāks un stiprāks