es neprotu strīdēties, man mūždien ir grūti izteikt kaut kādas pretenzijas, ja man pašai kaut kas nepatīk (nevis ir kaut kādi objektīvi apstākļi, kurus varētu uzlabot. nevis, ja jāiestājas par kādu citu), es parasti klusi ciešu dūrītē, man nav īsti skaidrs, ko nozīmē strīdēties konstruktīvi. nu, tas varētu būt tā, ka visi apspriežas un izvelk vidējo aritmētisko. no otras puses - es gan arī neprotu sarīkot scēnu. laikam nekad nav bijis vajadzības, bet pat ja ļoti vajadzētu, diez vai mācētu. un tagad tas viss pavirzās jaunā līmenī, kad es varu sākt raudāt gandrīz ne par ko. nu tur, par nenomazgātu nazīti vai tamlīdzīgiem niekiem. vakar pirms gulētiešanas vispār nopiņņājos tā (saprotiet - kāds lietojis MANU pannu un atstājis tik netīru, ka pat ar krietnu mērcēšanu jāberž. kāds cepis tostermaizes un neiztirījis pannai iekšu un tur nedaudz pelējums, tad vēl par to pašu nelaimīgo netīro nazīti), ka šorīt pēc brokastīm un kafijas vēl joprojām esmu ļoti piekususi

varētu jau kaut kur doties, bet ja nu es apraudos, jo kāds uz mani ne tā paskatās