šonakt briesmīgi murgoju. kaut ko par citplanētiešu karu Patrika Nesa labākajās tradīcijās, tad mēs ar ģimeni (mammu un kaut kādu onkuli, kas tjipa bij mans tēvs un karalis) vecā hipiju busiņā braucām ārā no katradarbības zonas, aizmugurē bija svešo ģimenīte. tad izrādījās, ka svešo ģimenītei jāguļ blakus appuvušam cilvēk ģindenim, no kura rāpoja kāpuri. tad bija tjipa pamiers, tad atkal karš, man bija jāierokas dzeltenās lapās (kapsētā), lai mani neatrod un viss tik šausmīgs un baiss un trīs turpinājumos (nu tā, ka tu pamosties klabošiem zobiem un viss trīci un pieglaudies siltam, aizmigušam cilvēkam un gribi viņu modināt, lai pasaka, ka tas bija tikai sapnītis, bet aiz šausmām pat nespēj parunāt, tad iemiedz un viss turpinās un celies un aizej pačurāt, palien atpakaļ zem segas un viss turpinās

no rīta pamodos galīgi sagurusi un slima. un tas, kas ir aiz loga vispār pilnīgi demotivē kur doties, bet atkal jau nado Fedja, nado
man nav pat ideju par tām šausmām, kas man rādītos, ja es skatītos šausmenes