bērnībā man iekoda kāmītis. tā nu es vienmēr slepeni baidījos no grauzējiem (izņēmums bija divas mūsu pašu jūrascūkas).
šodien iepazinos tuvāk ar žurciņu. tuvāk kā paturēju rokās un viņa man uzleca opā, uzskrēja līdz kaklam un palīda zem matiem uz skausta. bija ļoti grūti nespiegt un neraustīties. satrūkos, bet jāatzīst, ka sajūta nebija nepatīkama. tikai tāda ļoti kutīga.
žurciņa bija mīlīga, ļoti amizanta, ar mazām rociņām čubina savu snīpīti, ļoti jocīgi kustina ūsas. maz gan dzīvo, bet jāpapēta tuvāk. kādreiz tātad man arī būs žurciņa