16. Jūnijs 2013

šodien sapratu, ka ar savu izskatu esmu apmierināta tad, kad mans uzticīgākais sabiedrotais - pašas ķermenis nepieviļ vai nu līdz panākumiem vai samiernieciskai apziņai, ka attiecīgajā situācijā pēc labākās sirdsapziņas tiešām darīju visu, kas manos spēkos. tagad neliela pauzīte (briesmīgs navlaika sindroms) un tomēr astoņas dienas (vienu vakaru izlaižot) katru dienu ūdenī trenējos. tehnika, ātrums un izturība arvien uzlabojas, nebaidos vērt vaļā acis, ceturtdien pat sadūšojos delfīniņam. koordinācija, protams, nekāda, vēl joprojām nesaprotu kas īsti jādara, mūždien ūdens degunā, pārmaiņus traucē te rokas, te kājas.

esmu drausmīgi neapmierināta ar dažām tādām rakstura iezīmēm, kuru dēļ man rīt vai parīt steigšus viena paraksta dēļ jātērē zelta vērtais laiks un ievērojami līdzekļi lai triektos turp un atpakaļ uz otru Latvijas galu, piedevām jāiet par naudu (!) peldēt baseinā lai dabūtu ieskaiti sportā (ūdens t' parasti tur ir 18, turklāt tas smaržo un garšo pēc hlora; šobrīd interneti saka, ka Lielupē 20), tai pat laikā īsti nevaru sūdzēties - kādā mistiskā kārtā šonedēļ pamanījos vienā priekšmetā nokārtot trīs ieskaites vienā dienā plus citus uzdevumus, vispār ja neskaita neveiksīgu lēnprātības, pazemības, precizitātes un sīkumainības apgūšanu, atkal intensīvi izjūtu ik nomoda mirkli, ir gana daudz enerģijas (varbūt pateicoties dienā izdzertajām četrām /piecām?/ kafijām ar pienu), ir gana daudz kapacitātes un gana daudz vēlēšanās lai kaut ko darītu. pat ja tas ir tik priecīgs [bet tiešām priecīgs. ar saulīti, smaržām, vēju, sunīti-asistentu, kaimiņu zāles pļaušanu] darbiņš kā dažu augu izraušana, drēbju izkāršana vai kas cits, kas jādara tik neatliekami, ka nav laika mierīgi pasērst vai palasīt grāmatu

šobrīd elpoju reibinošo peoniju smaržu, kaut ko bakstos, nīgri blenžu uz vājprātīgo bardaku, baudu pēdējo vienatnes vakaru, krājot rezerves nezināmai nākotnei un novilcinu gulētiešanas laiku lai atkal nebūtu jāredz mokoši sapņi ar vīrieti, kurš pārņēmis manas domas, atņēmis sirdsmieru, vairākkārtēji novedis līdz tādiem monologiem, kurus mazu bērnu, tiklu jaunkundžu un mammas klātbūtnē nevar atkārtot, bet tas viss ir veltīgi, atkal es redzēšu viņa seju, tur nu iebildumu nav, bet vai kādu reizīti kamēr viss nenomierinās es varētu pavadīt nakti bez izmisīgas cīņas par savu dzīvību, kad viņš atkal būs izdomājis kādu jaunu, mokošu veidu kā to atņemt
kad būs skaidrs, ka viss vairāk vai mazāk ir beidzies, sākšu pievērsties iepazīšanās portāliem. esmu pelnījusi kādu devu uzjautrinājuma un izklaides. galu galā sešas dienas var paciest visu, ko nu tā dzīve liks priekšā

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: