manī ir kaut kāds absurds kauna komplekss. šodien, piemēram, bija kopēja darbošanās svaigā gaisā, vienu darbiņu pats galvenais palūdza izdarīt, bija gana daudz darītāju, tikai tas tika atstāts pusratā. un, tā kā sāka no pakaļgala, kā sanāca, kā ne, no priekšpuses tas izskatās nepadarīts. un tagad, kad es iztēlojos, kā viņš no rīta atbrauks uz darbu un ievēros, ka meitenes nav gan izdarījušas līdz galam... varētu jau to norakstīt, ka viņš mani vaigā zin (lai arī vārdu noteikti neatceras), bet kaut kā tāda izbijušas lauķes kārtības mīlestība laikam - ja dara, tad izdara līdz galam un lai ir skaisti un sakopts.
diez no šī izaug? (no kauna I mean)