Jēzus līgava

Varbūt kādreiz mums visiem būs apnikuši instagrami un šorti, un snapi un mēs vienkārši gribēsim atkal parunāties…par dzīvi, par sajūtām, par vērtībām. Bez pārmērīga personības kulta un ego. Kaili, kādi esam šeit, gandrīz anonīmi.

20 gadi cibā.

Baidos, ka tad,kad sailgosimies, vairs tikai par vecuma kaitēm gribēsim runāt :)

Kurš no jums jau ir vectētiņš/vecmamma? 🤌😁

In case it becomes a question:

It wasn't the aliens. It is Jesus.


We will be back soon.

ka es agrāk savu dzīvi diezgan intensīvi pierakstīju. Ienācu šeit, sāku palasīt, kas bija aktuāls pirms 4 gadiem.

Iedomājos, ka jāpieraksta aktualitātes. Vismaz vecumdienās būs kaut neliels atskats.

Soo...life is worse than ever. Man tagad ir divi bērni, tas pats vīrietis, kas pirms 5 gadiem, būvējas māja paid in cash, darbs, kas ļauj man potenciāli kļūt par Latvijas prezidenti (vai pat autoritārā režīma vadītāju), bet es ienīstu dzīvi. Gribēju teikt "vairāk kā jebkad", bet patiesībā - es nekad iepriekš nebiju ienīdusi dzīvi. Mana dzīve vienmēr ir bijusi lieliska. Tikai pēdējos 7 gadus tā ir sūds.

Laikam jāiet ārstēties.

Lai gan es tam neticu - es ārstēju cilvēkus, kuriem zāles nepalīdzēja un šie cilvēki kļūst veseli un laimīgi. I know the system, I know it's tricks. Tikai man paliek sliktāk. Alga par labiem darbiem. Obviously.

Es nīstu Dievu un nevēlos ar viņu runāt. Es vēlos attālināties un aiziet, bet nav jau uz kurieni. Esmu ieslodzīta šajā nepieciešamībā atgriezties pie sarunas ar viņu. Esmu pat mēģinājusi (I mean, 7 gadu laikā ir izmēģināts droši vien VISS) un man tas ir apnicis. Esmu nogurusi un gribu aiziet. MAn nav aizmugures, man nav pleca. Ir tikai solījumi, kas atbalsojas tukšumā.

Labdien!

Ņemot vērā, ka man joprojām maz sakāmā, bet atskaitīties jau tomēr vajag manas desmitgades Cibā vārdā - atskaitos:
lai mēs varētu būt pilnvērtīgi draudzes vadītāji (es pieņemu, ka tāds ir viens no galvenajiem iemesliem), Dievs izlēma, ka arī mums jākļūst par vecākiem, lai zinātu, kā tas ir - audzināt cilvēku no nulles. Ņemot vērā, ka ar to saskaras absolūtais vairums pasaules iedzīvotāju, būtu dīvaini dot padomus par bērnu audzināšanu, ja pašiem tādu nebūtu. Pirms četriem mēnešiem tepat, uz šīs zemes, kur stāvu (nu labi, es sēžu dīvānā, bet tepat blakus) piedzima mūsu meita. Nebija taču ilūziju, ka es varētu gribēt dzemdēt mazāk kā absolūti natūri. :) Es tik ļoti gribēju, lai dzemdības notiek mājās, mierā, ka "visa pasaule sadevās rokās, lai...", NĒ! DIEVS teica: "lai notiek pēc Tavas vēlmes, mana meita!" un sponsorēja man šo prieku. Varbūt tas bija arī meitiņas dēļ, jo pastāv iespēja, ka citur kāds būtu viņai traucējis ienākt pasaulē dabiskā ceļā.
Pirmos pāris mēnešus nodarbojāmies ar Dievam tīkama ceļa meklēšanu bērna audzināšanā, jo, protams, zvanīja visas sieviešu kārtas radinieces, lai izteiktu viedokli, balstītu pieredzē. Zinām, kā paši esam audzināti un to nevēlējāmies kopēt, tādēļ ļoti intensīvi nācās izmeklēt reakciju uz "ko darīt, ja bērns raud" jeb "kā neizaudzināt bērnu par nīkuli nedz par agresoru". Tagad, kad pagājuši jau četri mēneši, jūtamies diezgan komfortabli attiecībā uz zīdaiņu uzvedības hendlingu. Cik ļoti mums izdosies pasargāt savu bērnu no ļaunuma ievazāšanās viņas sirdī, tas būs atkarīgs no mums un Dieva žēlastības, par to varēšu atskaitīties nākamajā desmitgadē. :) Izolēt no šīs pasaules mēs viņu nevaram - lai viņa spētu pasaulei kalpot, diemžēl, arī viņai būs jāiepazīst Sātana darbu sekas, bet cik tālu viņu laist, par to vēl domājam (es runāju par opcijām publiskā skola/privātskola/mājskološana).

Pagaidām galvenā atziņa ir tāda - mēs raugāmies uz viņu un sajūsmināmies kā par kaķiem uz FB sienas - vai, cik viņa mīlīga, kādas skaistas actiņas, cik viņa centīgi veļas uz vēderiņa, kāda gudriniece utt. Dievs mums devis bērnus, lai mēs saprastu Viņa skatījumu uz mums. Arī Viņš ar SAJŪSMU skatās uz katru no mums pat tad, kad esam iekrituši dubļos. Viņš katru no mums individuāli izstrādāja, radīja un pārodmāja un šo savu veikumu Viņš arī redz un bauda. Protams, ja bērns apzināti dara nepareizi, ir smaga sirds, bet vecāka ieguldījums un mīlestība tādēļ nebeidzas. Dieva mīlestība uz mums un ilgas pēc komunikācijas nepārtrūkst tikai tādēļ, ka ignorējam saucienus mūža garumā. Dievam smaga sirds ir par katru bērnu, kurš apkritis, sasities un raud. Viņš ilgojas, kaut mēs ieklausītos Viņa balsī, ka sasitums sadzīs un pāries, ka būs labāka diena. Bet mēs tikai brēcam un lādamies, neļaujot Viņa vārdiem un siltajai plaukstai mūs veldzēt. Jā, cilvēki ir zīdaiņi, ierāpušies sūdu čupā, neredz ne gala, ne malas, brēc, spārdās, vaino viens otru un ignorē Tēva siegto plaukstu. Tēvs viņus ceļ ārā, bet viņi brēc, spārdās un krīt atpakaļ iekšā. Stulbie cilvēki. Lepnie un iedomīgie cilvēki. Kaut jūs saprastu,ka tā sūdu čupa jums par lielu un smagu, lai tiktu ārā saviem spēkiem!

Pirms gada rakstīju, ka tagad jums jāgaida salkanie teksti par manu sapņu princi, bet kaut kā nav sanācis gribēt rakstīt. Jo es parasti rakstu tad, kad man šķiet, radies kaut kas gudrs, ko pateikt. Nu...vai arī gribas palielīties ar savu tēvu Dievu. Šis gads aizritējis jautājumos nevis atziņās, esmu bijusi arī pat līdz depresijai smagi dusmīga uz Dievu, jo man ir šķitis, ka Viņš mani čakarē, tādēļ nav bijis nekā jēdzīga, ko pasaulei pavēstīt. Faktiski pat vēl šodien neesmu līdz galam ārā no stāvokļa, kurā uztveru notiekošo saasināti un pret sevi vērstu. Kaut arī paliek labāk. Kaut arī Dievs ir bijis blakus un darījis lietas, kas rāda, ka Viņš atbalsta mani pat tad, ja novēršos, es joprojām mācos uzticēties Viņa vārdiem, lai arī šķiet, ka darbi to nepierāda. Dieva bērniem jāiemācās, ka sliktais, kas ar viņiem notiek, nav tādēļ, ka Dievs tā grib, bet tādēļ, ka tāda ir šī pasaule un, lai paveiktu šajā dzīvē to, ko ar Dievu esam sarunājuši, Dievs nevar izolēt mūs no visa, kas šeit ar mums notiek. To ir viegli pateikt tad, kad sāc aptvert, bet mācīblaiks nav bijis viegls un patīkams, nemaz. Bet galu galā - es taču pati gribēju augt stiprāka un gudrāka. Gribēju zināt vairāk par to, kāds ir Dievs. Nu tāds viņš ir - attiecībās ar Viņu, Viņš nav tas, kas pamet grūtībās, tie esam mēs, kas novēršas, nesaprot, dusmojas. Ja gribu būt labs un laimīgs bērns, uzticīga līgava, man jāuzticas līgavainim (Kristum) pilnībā, citādāk Viņš nevar mani vest - tāpat kā nevar glābt slīcēju, kurš neatslābinās.

Tās labās lietas, kas bijušas - lielākā ir mans vīrs. Ja ļauj Dievam izvēlēties Tev dzīves biedru, tad Viņš demonstrē savu perfekciju. Vīrs dabūja izmēģināt jauntapuša kristieša spēkus atspēkot manas dusmas, miljons argumentus un jautājumus pret Dievu, kurus paudu visā mūsu kopdzīves laikā. Viņš mani nav pazinis, kad esmu patiešām laimīga un patiešām priecīga, patiešām labestīga, cilvēkus un Dievu mīloša. Es gan cenšos pārāk daudz nekraut uz viņa pleciem, bet būt kopā ar depresīvu cilvēku noteikti nav viegli. Bet Dievs ir devis viņam atziņas bagātību, lai tiktu cauri šim laikam, nezaudējot cerību un saglabājot prieku par dzīvi pašam. Un smieklīgi, bet - varam dzīvot vienā mājā, tomēr katru no mums piemeklē atšķirīgi dzīves posmi - cik es varu situācijā saskatīt bezcerību un grūtības, tik viņš redzēja izaugsmi un iespējas.

Otra lieta - Dievs ir palicis uzticīgs un ir turpinājis dot man cilvēkus, kam kalpot. Jā, daudz mazāk kā tad, kad varēju skriet no rīta līdz vakaram un sludināt, cik Viņš ir labs, tomēr esmu bijusi klāt daudz smagākās situācijās kā jebkad iepriekš. Viņš arī ir devis pavisam jaunu un iepriekš neapgūtu jomu izziņai - esmu iepazinusies ar Sātana pakalpiņiem - dēmoniem - un viņu darbiem cilvēku dzīvēs. Dievs deva dāvanu viņu darbus un klātbūtni atpazīt un padzīt nafigā, atbrīvojot cilvēkos oriģinālo, Dieva likto personību. Galvenais, ka to var darīt tā - pavisam mierīgi, kā Jēzus. Bez "svētā" ūdens spaiņiem, krustiem (wtf, lol), Bībeles dauzīšanas pa galvu un ķērkšanas nebalsī, kā to attēlo filmās par eksorcismu. Gadījumi, kad dēmoni dodas prom ķērkdami, ir salīdzinoši nedaudzi un gana specifiski.

Garlaicīgi nav bijis nevienu brīdi, kas nu ir, tas ir :)

Brīnišķīgas laulības pamatā atrodas pilnīga atklātība.

http://www.youtube.com/watch?v=p_oAoJ4822w

Kā izmainās cilvēka dzīve, kad viņš kļūst par patiesu Kristus sekotāju? Kad kristās un saņem Svēto Garu, viena no pamatdāvanām ir šādas integrētas brilles.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=D38S9o_6qnc

http://www.youtube.com/watch?v=AKPpTIxjJKw

"Nu, Karlīnīt, bliežam precēties?!" viņš zvana, laicīgi pabeidzis dienā ieplānoto. Zvans pats par sevi jau nebija pārsteigums - iepriekšējā dienā bijām sarunājuši, ka pusdienlaikā iesim uz internetā atrasto tuvāko zagsu - bet vienalga salikās tā uzruna kaut kā mīlīga. Filmās to dara citādāk...bet laikam tādēļ viņš tik ļoti ir "manējais", ka dara un saka tieši to, kas man vajadzīgs nevis to, ko saskatījies pasaulē. "Bliežam!" es atbildēju un pēc pusstundas jau abi satikāmies pie namdurvīm. Pieci lati un vienīgais atlikušais datums pirms man beizas pasei derīguma termiņš ir mūsu.

Kā mums vispār iet? Sākums bija tik tiešām dīvains - pirmajās dienās vairāk bija sajūta, ka jāpaspiež roka, nevis jānoskūpsta atvadoties. Vienu dienu tu esi viena un jau nākamajā "Labdien, es esmu Tavs vīrs" (handshake) (awkwardhug)...."kurā skapī mēs glabājam zeķes?" Trešajā kopdzīves dienā es atnāku mājās un redzu, ka manā grāmatu plauktā divreiz vairāk grāmatu, bet koridorā parādījušies vīriešu sporta apavi un ziemas jaka...un virtuvē kāds taisa mums vakariņās pankūciņas. Es nogurusi atgāžos virtuves krēslā un saņemu šķīvi ar biezpiena pankūciņām. Hellyeah! Tā vīra padarīšana nemaz nav tik peļama!

Esam abi sekmīgi pārvarējuši vecāku testu. Tiesa, visu vecāku pārsteigums par pēkšņo viņu bērnu dzīves pavērsienu ir tik liels, ka viņi gluži vienkārši vēl nav noticējuši situācijas īstumam. Sākumā uzņēma pozitīvi, jo kā cilvēki jau abi esam patīkami...pēdējās nedēļās gan - pārvarējuši šoku, sāk satraukties un uzdot visus tos nebūtiskos jautājumus kā "vai esat nopietni apdomājuši?" "vai jūs saprotat, cik jums liela gadu starpība?" "vai nevajadzētu labāk pagaidīt ar tām kāzām?" utml. :)

Par iemīlēšanos...nu tā mīlestība jau sāka lēnām, bet stabili augt apkārt mums kopš lēmuma dienas. Kopš tās janvāra dienas, kad izlēmām precēties, nevienu nakti neesam pavadījuši atsevišķi. Vairumu dienu arī nē, jo dzīve šobrīd mums dāvā tik daudz brīva laika, ka jūtamies jau kā trešajā medusmēnesī. Pēc pāris nedēļām apskāvienu nomainījām uz skūpstu, sasveicinoties. Pēc dažādu ārēju kristiešu uzbrukumiem mūsu kopdzīvei it kā bez laulībām izanalizējām to laulības būtību, salīdzinājām ar Bībeli un sapratām, ka faktiski esam pietiekoši precēti Dieva priekšā, lai vairs nebūtu jāierobežo savs fiziskais kontakts morālu apsvērumu dēļ. Bērnus gan netaisām un nedarām neko, lai pat netīšām tie nerastos, kamēr juridiski viņš nav devis man ģimenisku piederību. Ja jau gribam pareizi, tad jādara pareizi.
Iemīlēšanās arī parādījās. Pirms laikam kāda mēneša viņš sāka skatīties uz mani ar patiešām sapņainām actiņām :) Man arī bija patīkami atklāt, ka, gaidot viņa ierašanos kopīgā tusiņā, sirds patīkami salecas, redzot viņu ienākam. Man kā diezgan neemocionālam cilvēkam ir patīkami zināt, ka vispār esmu iemīlējusies savā vīrā.

Patiesībā es apbrīnoju viņa piemērotību tieši man. Mēs mīlam viens otrā tieši to, kas esam - līdz sīkākajai izpausmei, paradumiem, dzīves uztverei un rakstura iezīmēm. Nevis ārējo. Nē, patiesībā jau arī ārējo, jo kopā ar viņu jūtu, ka iekšā esmu tā pati, kas ārā. Viņam patīk mana dabiskā matu krāsa, svētdienas rīta izskats un mūžīgā skanīgā dziedāšana, darot mājas darbus.

Kas man liek viņam, tik jaunam, sekot? Viņa vīrišķīgā pazemība Dieva priekšā un iekšējā stabilitāte. Tās pietiek par mums abiem. Viņš nevērtē sevi augstāk, kā ir - nevar mainīt to, ka man ir lielāka pieredze. Tomēr viņš nevērtē sevi arī zemāk, kā ir. Viņš ir pasaules radītāja, Dieva, dēls. Mana miera un mīlestības osta šeit, uz zemes.

The show must go on - kamēr manis nebija mājās, esot uzradušies abi divi- arī tas, kas nozaga telefonu - beidzot saņēmis dūšu paskatīties acīs. Topošais vīra kungs atvēra durvis un saņēma pusstundu interviju par to "kur Karlīna? kas tu esi? vai jums ir sekss (jo tad, kad nav jāsasperas stuffs vecākajiem brāļiem un mammai, puišeļus pārējā laikā interesē tikai pornogrāfija)? tev nav mājās kāda puķe - mums jāiet pie vienas meitenes uz dzimšanas dienu?" Atdeva viņiem kaut kādas konfektes un teica, lai atnāk atvainoties citreiz, kad es būšu mājās. Pēc dažām dienām saņēmu draugos vēstuli no zaglēna:

Cau

Piedo ka Es tev tad no zags Telefonica Es loti noseloju Es bijou ar feliku pie tetis un gribetu atvainoties

Karelian kudzu attacks ti



Lasīju trīsreiz, bet beigās sapratu :) Will see what comes next. The show must go on :)

...jeb "ko vēl nezina papucītis".

Vecākās meitas sapņu prinča sagaidīšanas fakts jeb "kas lēni nāk, tas labi nāk". Vajag tikai gaidīt. Es gan nezinu, kā gaida tie, kam nav Dieva, jo vispār jau var izbesīties un ieslīgt depresijā, ja nav un nav, un nav un nevar saprast, kad un vai vispār būs. Jo vispār jau biju arī izdomājusi, ka varbūt nebūs, jo kas vispār man, tādam ģenerālim, var blakus stāvēt? Ar savu prātu sev "ideālu" izdomāt nevarēju, tādēļ likos mierā un uzticēju kādam gudrākam. Rezultāts - kā vienmēr - perfekts. Paldies, Tēvs! Bezgalīgi, bezgalīgi pateicos un mīlu Tevi!

Tātad, back to the story "Papucīša nedienas":
KĀDĒĻ viņš NAV tētiņa sapnis: 1. jo viņš ir puisītis, kas visu dzīvi pavadījis pats savā un iedomu pasaules kompānijā, bet viņa ir sieviete, kas redzējusi puspasaules un pavadījusi dzīvi simtiem cilvēku kompānijā; 2. jo viņš ir 7 gadus, 3 mēnešus un 17dienas jaunāks par viņu; 3. jo viņš izlēma, ka precēs viņu 3,5 dienas pēc tam, kad pēkšņi saprata, ka viņa varētu būt ne tikai "māsa Kristū"; 4. jo 19 gados cilvēks vispār nav gatavs tādiem lēmumiem; 5. jo viņš un viņa ir ļoti atšķirīgi cilvēki, kuriem nav nekā kopīga-ne pieredzes,ne hobiju, ne interešu, ne sarunu tēmu...viņiem nav par ko sarunāties, izņemot, par Dievu 6. nevienam no viņiem nav darba un naudas 7. viņi nebija iemīlējušies, kad izlēma būt kopā; 8. viņi vēl nemīl viens otru kā cilvēku; 9. viņi nepazīst viens otru un nezina neko par otra ģimeni un pagātni; 10. viņi vispār zina viens par otra eksistenci tikai 3 mēnešus; 11. viņiem nav bijis fiziska kontakta, izņemot apskāvienu (un līdz kāzām nebūs); 12. jo viņš bija skolas nūģis, bet viņa bija skolas populārā meitene.

Karoči - wish us all the best. Vasarā ballīte un jau tagad ir skaids, ka tā nebūs maza, jo visi, kas par to uzzina, nez kādēļ automātiski pieņem, ka ir ielūgti. :D

Jā, un turpmāk variet sagaidīt salkanus tekstus pusgada garumā par to, cik fantastisks ir mans sapņu princis. :)

"Kas Tev jauns, meitiņ", jautāja tēvs vecākajai pāris nedēļas pēc Jaungada. "Nuuuuu...", meita ietur garu pauzi, domājot, ko īsti atbildēt uz šo jautājumu, ņemot vērā visu, kas noticis. Tēvs, vēl atbildi nesagaidījis, pajoko "šovasar vai nākamvasar?" uz ko nākas atbildēt tā, kā ir "nuuuu... laikam šovasar". Lieki teikt, ka šādu atbildi uz savu jociņu papiņš nebija gaidījis. "Ak tā...", viņš noteica manāmi pārsteigts, "nu tad jau pastāstīsi, kad būs vairāk zināms." (Šķiet, šis ir mirklis, pie kura papiņš no šīs tēmas sāk baidīties jau tās pacelšanas mirklī, ņemot vērā jaunāko meitu panākumus.) "Jā, pastāstīšu, kad pati zināšu vairāk. Vēl neesam vienojušies. Tajās trijās dienās, kopš esam pazīstami, nav sanācis laika vienoties par datumiem." "Cik dienās???"

Meita izlemj, ka mazliet tomēr jārūpējas par papiņa veselību un ka vēl nav pienācis brīdis pastāstīt arī pārējos faktus...jo vai tad viss varēja būt normāli? Nē, protams! Bet vecākās meitas gadījumā viņam jāpriecājas, ka tas vispār ir cilvēks neatkarīgi no tautības, vai ne? :)

Kādam latviešu tēvam bija trīs meitas. Viena ļoti gudra un skaista, pārējās - arī gudras un skaistas. Tēvs ļoti lepojās ar savām meitām, audzināja tās latviskā garā un loloja, cerēdams izdot pie vīra īstiem, staltiem (blondiem, zilacainiem) latvju tēva dēliem.

oh well...nebūtu tēvam tāda nacionālistiska pieeja dzīvei, gan jau viss būtu citādāk, bet nu re - Dievs mūs māca mīlēt nevis tiesāt. Pieņemt nevis noraidīt. Šajā ģimenē tomēr zināma iespēja Dievam izpausties vienmēr ir bijusi - tad nu Viņš to arī dara:

Kad jaunākā meita atveda uz mājām okupantu tautas pārstāvi, tēvs ilgi nevarēja saprast, kā tagad reaģēt un kas tagad būs. Pāris gadi pagāja un droši vien cerēja, ka meita nāks pie prāta,bet, kad septembrī atskanēja bildinājums, vienīgais, ko tēvs uz jaunā cilvēka sirsnīgo lūgumu pēc meitas rokas spēja pateikt bija gara nopūta un "varbūt piesēdīsim un parunāsim". Tam sekoja stundu gara smaga saruna par to, ka "jums būs grūti" un "vai esat kārtīgi apdomājuši" un ka "mani mazbērni runās latviski un citēs Raini". Nekas nav līdzējis - pavasarī okupantu ģimene no vistālākā Latvijas gala dosies uz Latvijas rietumkrastu vienoties par mieru un laulību starp tautām.

Viss labs, kas labi beidzas, vai ne? Bet tēvam ir arī vidējā meita. Mazliet atguvies no pirmā bildinājuma šoka, tēvs sagaida aizjūrā dzīvojošo meitu uz Ziemassvētkiem. Ģimene jauki sēž kopā, rotā eglīti, runājas par to, kā katram klājas. Pienāk vidējās māsas kārta. "Ko nu tur vairs slēpt", šī saka un pavēcina ar labo roku, kurā atmirdz zelta gredzens ar padsmit briljantiem, "esmu mazliet precējusies...ar savu šefu...to arābu. mošejā...un esmu stāvoklī...jā, viņš ir tavā vecumā, tēt...nē, vienu gadu vecāks...jā, viņam ir vēl divas sievas...". Tētiņš neko neteica. Skatījās vienā punktā. Nedēļu.
Pēc nedēļas teica, ka tomēr nav spējīgs un gatavs šo vīrieti satikt, bet jautāja, vai drīkstēs savam mazbērnam mācīt Raini.

Vecākā meita jau sen deklarējusi, ka viņas līgavainis ir Jēzus un uz mazbērniem īpašas cerības lai neliek...ja vien nenotiks kāds brīnums ar Svēto Garu. Un ar to vecāko jau vispār visas cerības visi radi atmetuši - visi brālēni, draudzenes un māsas jau precētas vai taisās būt, bet šī gaida kaut kādu sapņu princi un nevar atrast normālu vīrieti sev pie sāniem. Skatās multenes un sapņo par baltiem zirgiem.

Visas cerības uz mazo brālīti - varbūt atvedīs mājās latvju zelteni un dos vecākiem mazliet atelpas pēc traumatiskās 2012.gada nogales. Ne nu gluži pasaules gals ar tām meitām, bet tālu nav.

...story to be continued soon, jo tik vienkārši tas viss vēl nav beidzies ;)

Romijai:

http://www.youtube.com/watch?v=hB8BSKCGy9o

...jo Tev ir svarīgi, ka kaut ko ierakstu :)

Tikko sapratu, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē (nu jūs taču saprotat, ka šī nav mērīšanās ar krāniņiem, bet izteiciens ;)).
Vēl bez tā, ka man ir viss, ko līdz šim varētu gribēt, sapratu, ka esmu pilnīgi brīva no visa un visiem. Brīvība un absolūtā mīlestība ir mana alka, un man tās pieder. Nav nevienas cilvēciskas būtnes spēkos mani ieslodzīt. Tikko sapratu to jaunā apmērā un smējos caur laimes asarām. Viss, kas ir man apkārt, visi, kas ir man apkārt - ir katra mirkļa vērti! Es mīlu viņus visus un mīlu visu, kas atroadas manā telpā. Dievinu ziedus uz plaukta, grāmatu uz galda un vīna pudeli ledusskapī. Brīvība no Zemes, cilvēkiem, viņu viedokļiem un bailēm. Manis pēc rītdiena var arī nepienākt - man jau tāpat pieder maksimums!

Paņem no mana miljona, ja vēlies! Man taču pieder bezgalība! :)

Starp citu - čigānēni ir atpakaļ! :D

Ir pagājuši četri mēneši un tas, kurš nenozaga telefonu, uzradās. Divreiz jau :D Sāk parādīties runa, ka tas, kas nozaga telefonu, nākšot atvainoties. Redzēs, redzēs, kā dzīve attīstīsies, bet nu - the story is NOT over! Prieks! :D

Kad Dieva dēls teica "ejiet un padariet par maniem mācekļiem visas tautas!", Viņš ar to nebija domājis "celiet milzīgas ēkas un pulciniet tautu reizi nedēļā aukstos, agros rītos, atgādinot viņiem, cik viņi ir lieli grēcinieki..un nogaliniet tos, kas jums nepiekrīt". Draudze, par kādu varam lasīt Viņa vārdā, vairāk izskatījās līdzīga šai (skaists 15 min video): http://www.somacommunities.org/mcvideo/

Mīlestības, labestības un iecietības pilna ģimeniska dzīve - jā! Tā var dzīvot ikviens!

Ferrari esmu es, protams. Cibiņi, kas man seko kopš 2003, droši vien būs pamanījuši, ka mana dzīve pārsvarā ir bijis lēns lidojums pa ātrgaitas šoseju ar vidējo ātrumu 200km/h. Reizēm nokritās uz 140, bet kopumā tā virs 200 turējās. Un man tas patika! Jutos piepildīta, priecīga, lietderīga, enerģijas un piedzīvojumu pārpilna! Jā, ar brīžiem, kuros jautāju "kad reiz man būs kaut diena atpūtai šajā padsmit stundu un nedēļas nogaļu darba režīmā?", tomēr kopumā pat vissaspringtākajā režīmā biju laimīga par iespējām, kuras dzīve man sagādājusi. Ļoti daudz no tā visa mācījos un biju gandarīta par padarīto. Izzināju savas spējas darbā "zem spiediena" un biju apmierināta. Visur, kur gāju, man veicās, viss, ko darīju, nesa augļus. Tā bijis vienmēr.
Un tad atnāca pēdējais dzīves gads.
Darīju visu kā iepriekš - apdomīgi, tomēr optimistiski un ar uzņēmējdarbību veicinošu riska daudzumu turpināju soļus dzīvē, kurā bija ienākušas pārmaiņas no ārpuses. Pārmaiņām sekoja pamatīgi šķēršļi. Arī no ārpuses. Tad sekoja manā dzīvē nepieredzēts daudzums slēgtu durvju. Tad šķēršļi parādījās arī iekšpusē. Bloki un negaidīti sprunguļi riteņos. Vasaras sākumā no 250km/h jau biju krietni sabremzējusi uz neierastiem 120, pieņemot negaidīto situāciju ar mieru un sakot "well, es taču vienmēr gribēju mazliet atpūsties, vai ne?". Vasara uz tiem 120 arī pagāja, bet, kad, tuvojoties rudenim, gribēju palielināt tempu, ļoti īsā mirklī tapa skaidrs, ka ceļa nav un ātrums jānomet uz 50km/h. "Labi, labi, skaidrs! Varu tak pabraukt arī pa pilsētu mazliet!" es noteicu un ieņēmu bažīgu un uzmanīgu ātrumu. Dīvainas sajūta - ceļš paliek šaurāks, mājas izbeidzas, bet sānceļus, kas vestu uz šoseju, neredzēju. Pirms pāris nedēļām sapratu, ka ātrums sen vairs nav pat 50 un ka vispār neredzu vairs ceļu. Visapkārt mežs, migla un jau krēslo. Vairs galīgi nav skaidrs, kā es te nokļuvu un ko es vispār te daru - I mean really - dārgs sporta auto mežā, kur labākajā gadījumā kāds ar 2.pasaulskara tanku gribētu izbraukt?! WHAT IS WRONG WITH MY LIFE? Did I miss something? Did I not take the right path? Where is this leading to? Vai es vispār vēl saprotu uz kurieni un kādēļ braucu?!
Es meklēju vainu sevī, ka neesmu laicīgi pamanījusi šo dead-end road. Apkārt vairs nav neviena cilvēka, kam lūgt palīdzību. Benzīns beidzies. Klusums un tumsa. Krietnu mēnesi dusmojos uz Dievu, ka nav runājis gana skaļi un ļāvis man tik dziļi iebraukt. un galu galā - vispār nesaprotu, ko Viņš no manis tagad grib! Kādu vēstījumu šis bezsakars manā dzīvē dod par paraugu apkārtējiem? Dusmas! Neizpratne! Besis! ...arī bailes.
Bļaustījos un raudāju uz pleca tuvākajiem, kuri arī īsti nespēja izprast notikuma jēgu, līdz kāds brālis teica - "Tev lielā Dieva miera vietā ir iestājies pohujs. That's your dead-end."

Nuja! Pirms gada es taču lūdzu Dievam darīt mani stiprāku, izturīgāku, mācīt uzticēties un noticēt. Es taču lūdzu, lai mani iemāca staigāt pa ūdens virsu, kā to darīja Pēteris! Kā gan citādāk, lai Viņš man parāda, ka mana dzīve atkarīga TIKAi un VIENĪGI no Viņa, ja ne nobremzējot manu Ferrari līdz nullei? Kā gan citādi, lai Viņš iemāca man uzticēties tikai Viņam nevis sev, ja neaptur mani pavisam? Veselu nedēļas nogali ar Viņu runāju, analizējot un jautājot, līdz sadzirdēju atbildi - "Mana dārgā, viss ir pareizi! Tu esi tur, kur es gribēju, lai Tu esi un Tu visu dari pareizi! Uzticies! Tu taču to gribēji, vai ne?"

Miers. Dieva miers, kas ir augstāks par cilvēka prātu un saprašanu - beidzot es atļāvu Tam sevi apņemt. Saprotot, ka Ferrari mežā ir nevis kļūda, bet nepieciešamība, atguvu prieku par situāciju. Redzu šo pieredzi un tās milzīgos labumus manā dzīvē un tam, ko tie nesīs turpmāk. Ferrari ir radīti šosejām un pie radīšanas kļūdu nav - gan jau tā šoseja būs. Bet līdz tam - es veicu dienišķo soli tumsā, saņemot dienišķo daudzumu degvielas, lai veiktu nepieciešamo soli. Viņš solījumu tur - dienišķās maizes man pieticis ar godu. Pēc gadu ilga atvaļinājuma beidzot ieklausos tumsas skaņās, vēroju sajūtas dabā un gaidu zīmes, kas teiks - ieliec ātrumā...palielini tempu... un...gāzi grīdā!

Uzticīgi. Paļāvīgi. Bez bailēm. Ar dzirkstošu prieku!
PALDIES TEV!

ILY!
Āmen!

Tavā priekšā es gribu klusēt. Tu jau tāpat zini visas manas domas. Tu jau tāpat zini, kā es jūtos. Es negribu slēpties vai attaisnoties.
...Tu mani mīli. Maziņu. Lielu. Vāju un stipru. Es laikam pārāk maz Tevī klausos pēdējā laikā, tādēļ to nedzirdu. Bet es to droši zinu un tas palīdz man dzīvot. Man Tevis bija pietrūcis. Es gribu, lai mēs beidzot esam kopā. Visi kopā!
...bet līdz tam - es mūs visus mīlēšu tā, kā Tu mani mīli! Es došu viņiem visu, jo Tu man esi atstājis vairāk,kā viņi spēj paņemt! Mēs Tevi gaidīsim ar nepacietību! Ļoti, ļoti gaidīsim, Tu, mūsu vismīļākais! Mēs kritīsim Tev ap kaklu, skūpstīsim Tevi un raudāsim laimes asaras, būdami noilgojušies pēc satikšanās mirkļa. Ak, Tev jāzina, cik ļoti mēs Tevi mīlam!!!


1 Kor. 13:1 Ja es runātu cilvēku un eņģeļu valodās, bet manī nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis. 2 Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. 3 Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.

Tiem, kas nekad īsti nav līdz galam zinājuši, kādēļ cilvēki Ziemassvētkos baznīcā dzied par mazu bērniņu silītē un Lieldienās kaut ko par augšām celšanos (un - droši vien - reti kurš līdz galam aizdomājas, kas tā par celšanos - simboliski...nu tak nejau pa īsto...) un arī visus citus tos kristiešu gājienus miksētus ar pagānu tradīcijām neuztver nopietni (un vairumā - pareizi arī dara) -

rekomendēju šo video. Vien 30 minūtes, bet izstāsta pasaulē visilgāk rakstītās grāmatas (ap 1500 g.) kopējā stāsta esenci. Skaistāku skaidrojumu nav gadījies internetā redzēt.

http://www.youtube.com/watch?v=vepBqHvZ0Xs