Un tad atnāca pēdējais dzīves gads.
Darīju visu kā iepriekš - apdomīgi, tomēr optimistiski un ar uzņēmējdarbību veicinošu riska daudzumu turpināju soļus dzīvē, kurā bija ienākušas pārmaiņas no ārpuses. Pārmaiņām sekoja pamatīgi šķēršļi. Arī no ārpuses. Tad sekoja manā dzīvē nepieredzēts daudzums slēgtu durvju. Tad šķēršļi parādījās arī iekšpusē. Bloki un negaidīti sprunguļi riteņos. Vasaras sākumā no 250km/h jau biju krietni sabremzējusi uz neierastiem 120, pieņemot negaidīto situāciju ar mieru un sakot "well, es taču vienmēr gribēju mazliet atpūsties, vai ne?". Vasara uz tiem 120 arī pagāja, bet, kad, tuvojoties rudenim, gribēju palielināt tempu, ļoti īsā mirklī tapa skaidrs, ka ceļa nav un ātrums jānomet uz 50km/h. "Labi, labi, skaidrs! Varu tak pabraukt arī pa pilsētu mazliet!" es noteicu un ieņēmu bažīgu un uzmanīgu ātrumu. Dīvainas sajūta - ceļš paliek šaurāks, mājas izbeidzas, bet sānceļus, kas vestu uz šoseju, neredzēju. Pirms pāris nedēļām sapratu, ka ātrums sen vairs nav pat 50 un ka vispār neredzu vairs ceļu. Visapkārt mežs, migla un jau krēslo. Vairs galīgi nav skaidrs, kā es te nokļuvu un ko es vispār te daru - I mean really - dārgs sporta auto mežā, kur labākajā gadījumā kāds ar 2.pasaulskara tanku gribētu izbraukt?! WHAT IS WRONG WITH MY LIFE? Did I miss something? Did I not take the right path? Where is this leading to? Vai es vispār vēl saprotu uz kurieni un kādēļ braucu?!
Es meklēju vainu sevī, ka neesmu laicīgi pamanījusi šo dead-end road. Apkārt vairs nav neviena cilvēka, kam lūgt palīdzību. Benzīns beidzies. Klusums un tumsa. Krietnu mēnesi dusmojos uz Dievu, ka nav runājis gana skaļi un ļāvis man tik dziļi iebraukt. un galu galā - vispār nesaprotu, ko Viņš no manis tagad grib! Kādu vēstījumu šis bezsakars manā dzīvē dod par paraugu apkārtējiem? Dusmas! Neizpratne! Besis! ...arī bailes.
Bļaustījos un raudāju uz pleca tuvākajiem, kuri arī īsti nespēja izprast notikuma jēgu, līdz kāds brālis teica - "Tev lielā Dieva miera vietā ir iestājies pohujs. That's your dead-end."
Nuja! Pirms gada es taču lūdzu Dievam darīt mani stiprāku, izturīgāku, mācīt uzticēties un noticēt. Es taču lūdzu, lai mani iemāca staigāt pa ūdens virsu, kā to darīja Pēteris! Kā gan citādāk, lai Viņš man parāda, ka mana dzīve atkarīga TIKAi un VIENĪGI no Viņa, ja ne nobremzējot manu Ferrari līdz nullei? Kā gan citādi, lai Viņš iemāca man uzticēties tikai Viņam nevis sev, ja neaptur mani pavisam? Veselu nedēļas nogali ar Viņu runāju, analizējot un jautājot, līdz sadzirdēju atbildi - "Mana dārgā, viss ir pareizi! Tu esi tur, kur es gribēju, lai Tu esi un Tu visu dari pareizi! Uzticies! Tu taču to gribēji, vai ne?"
Miers. Dieva miers, kas ir augstāks par cilvēka prātu un saprašanu - beidzot es atļāvu Tam sevi apņemt. Saprotot, ka Ferrari mežā ir nevis kļūda, bet nepieciešamība, atguvu prieku par situāciju. Redzu šo pieredzi un tās milzīgos labumus manā dzīvē un tam, ko tie nesīs turpmāk. Ferrari ir radīti šosejām un pie radīšanas kļūdu nav - gan jau tā šoseja būs. Bet līdz tam - es veicu dienišķo soli tumsā, saņemot dienišķo daudzumu degvielas, lai veiktu nepieciešamo soli. Viņš solījumu tur - dienišķās maizes man pieticis ar godu. Pēc gadu ilga atvaļinājuma beidzot ieklausos tumsas skaņās, vēroju sajūtas dabā un gaidu zīmes, kas teiks - ieliec ātrumā...palielini tempu... un...gāzi grīdā!
Uzticīgi. Paļāvīgi. Bez bailēm. Ar dzirkstošu prieku!
PALDIES TEV!
ILY!
Āmen!