Savējos kaprači nerok

Pamācījies par galdnieku un virpotāju, Rihards saprata, ka tās nu ir lietas, kas viņu noteikti neinteresē. "No galdniekiem mani īsi pirms eksāmeniem izmeta ārā – it kā par pārāk gariem matiem un nepiemērotu apģērbu. Šur tur pašancēju. Braukāju tramvajā neskaitāmus apļus un lasīju grāmatas. Pabeidzu vidusskolu vakarenē. Un trāpīju Ziepniekkalna kapos – mana tante tur bija pārzine. Tajā laikā šādā vietā strādāt varēja tikai pa blatu, jo kapi bija baigā zelta bedre – kaprači pelnīja vismaz tūkstoš rubļu mēnesī. Starp citu, iepriekšējais kapracis te arī bija jauns čalis, kurš aizbrauca uz Vāciju."

Apbedīšanas pakalpojumi pārsvarā nonākuši dažādu firmu pārziņā, vienīgi kapu rakšana vēl nav to monopols. "Tagad maksā par katru bedri – sanāk apmēram piecītis uz rokas. Mēnesī var nopelnīt gan astoņdesmit, gan divsimt latu. Jāskatās, cik daudz mirušo. Es jau šancēju mazos kapiņos, bet lielajos ir vēriens – visādus biznesus taisa." Vairāk naudas esot pavasarī un vasarā, jo tad parādās arī ar kapu sakopšanu saistītas haltūras. Ziemā mēdz būt tā, ka knapi var savilkt galus.

Desmit gadus Rihards pats nodzīvojis Ziepniekkalnā un stāsta, ka šajos kapos apglabāti arī vairāki viņa radinieki. "Kapračiem gan ir nerakstīts likums – savējos nerok. Tiek paaicināts kāds cits kapracis. Arī zārku nest nav vēlams."

Gribu, lai mani sadedzina

Pēdējā laikā Rihards sāk domāt par darba maiņu, jo jūt, ka pašreizējais arods viņu pamazām degradē. "Mana kaislība jau daudzus gadus ir mūzika, kino un grāmatas… Visa sapelnītā nauda aiziet šajās lietās. Man ir tik daudz gadu, cik nu ir, bet – nav profesijas un smalku sakaru. Ar biznesmeņiem nekontaktējos, draugi strādā tikpat parastos darbos kā es. Nu jau asi jūtu, ka kapos esmu aizsēdējies un iesūnojis. Iestājusies rutīna – bedri varu izrakt pat neatliecoties, neesmu aizelsies, bet, paskrienot simt metru līdz trolejbusam, mēle jau izkārta."

Taču visvairāk puisi traucē tieši tas, ka nav, ar ko parunāt. "Tantiņām, kurām visi tuvinieki apmiruši, esmu baigais draugs. Viņas kapos praktiski dzīvo – nāk gandrīz katru dienu, un tā jau gadiem. Viņām patīk parunāties."

Uz mirušajiem Rihards skatās gandrīz vienaldzīgi. Vienīgi, ja tiek glabāti bērni, joprojām sajūta ir baisa. "Pats no nāves nebaidos, bet kādu laiku padzīvot vēl gribētu. Drīzāk bail no tā, ka mani varētu aprakt dzīvu, tāpēc vēlos, lai pēc nāves labāk sadedzina. Nezinu, varbūt par daudz esmu salasījies Gogoli un Po. Tas pats Gogolis taču arī it kā bija dzīvs aprakts, jo, kad notika pārapbedīšana, viņš bija pagriezies uz sāniem."

Četrpadsmit bēres trīs dienās

Taujāts par darbu vēlos vakaros un naktīs, Rihards nosmejas: nekādu kapeņu stāstiņu viņam neesot. Rokot kapus, viņš domā par saviem priekiem vai problēmām. Vienīgais mīnuss darbam diennakts tumšajā laikā – grūti redzēt vietu, kur jārok. "Mans personīgais rekords ir četrpadsmit bēres trīs dienu laikā. Rēķini, ka arī apbērēt vajag, un tajā laikā taču jaunu bedri rakt nevar." Vienas bedres rakšanas ilgums ir ļoti dažāds – no pusstundas līdz pat četrām stundām, ja zeme sasalusi vai ļoti sakņaina. Fotografēšanās laikā Rihards, tikko pabeidzis rakt kārtējo bedri, izvelk no tās galvaskausu – dažkārt gadoties, ka bedri rok uz kāda ļoti veca apbedījuma. Viņš aicina fotogrāfu lēkt bedrē – sanākšot labs foto! Pēc brīža atvainojas un lūdz mūs doties prom, jo drīz būs klāt bērinieki. Brīvdienas kapračiem ir svētdiena un pirmdiena, bet mēs esam satikušies ceturtdienā, un darbs negaida.

"Labākais, ko piecpadsmit gadu laikā esmu guvis, ir atbildības izjūta un disciplīna. Viss ir jāizdara man vienam. Arī fiziskā forma ir laba, nezinu, kāds es izskatītos, ja visu dienu sēdētu pie kompja."

Deržite batjušku**

Rihards stāsta, ka kapos cilvēki biežāk atklājas tādi, kādi viņi patiesībā ir. Piecpadsmit gadu laikā viņš iepazinis daudzus – vissirsnīgākie un vienkāršākie esot krievi. Arī mācītāji. "Vienās bērēs ierodas pareizticīgo mācītājs, tantiņas dziedātājas arī ir klāt, un pasākums sākas. Drīz jau jārok kaps ciet, bet redzu, ka mācītājs tāds nemierīgs. Pienāk man klāt un prasa – varbūt tev ir šņabis? Saku, ka ir. Bēru vidū viņš aizčāpo līdz kapu kantorim, kā ogu iemet graņonku, pasaka paldies un gar sienu nosmērētā talārā dodas turpināt bēres. Teiciens deržite batjušku mūsu aprindās jau folklorizējies – daudz netrūka, lai viņš pats iekristu bedrē." Tikai vienu reizi Rihards pamanījis, ka cilvēki savā starpā sašutumā apsprieduši līdzīgu situāciju. Vairākumā gadījumu šādi izgājieni tiek uztverti kā normāla parādība. Taču – tas iespējams tikai krievu tautības cilvēku bērēs, latvieši esot daudz rāmāki un konservatīvāki. "Vistrakākais ir sasieties ar čigāniem. Ja, sarunājot pakalpojumu, naudu uzreiz nepaņem, vari būt pārliecināts, ka nedabūsi vispār. Viņi var par piecsimt latiem nopirkt zārku, uzlikt divmetrīgu vainagu, bet, ja teiksi, ka jāsamaksā desmit lati, sāk bļaut, ka tik lielas naudas viņiem neesot. Vēl ir tā, ka čigānu bērēs var būt simt čigānu, bet viņi nekad nepieskarsies lāpstai, jo jūtas augstākstāvoši un pārāki par kapraci."

Bērnus uz darbu neņem

"Oficiāli esmu vienīgais kapracis savos kapos. Piemēram, Jaunciemā strādā septiņi amata brāļi. Viņiem ir mazliet jautrāk. Kādreiz bija vēl tā dēvētie nēģeri, īpaši izplatīta parādība padomju laikos – cilvēki, kuri par nelielu samaksu kaprača vietā raka bedri, kamēr viņš pats sēdēja ar polšu un lasīja avīzi. Tagad tas ir izsvēpēts. Pats ar nēģeriem neesmu strādājis, drīzāk kāds draugs atnāk palīdzēt, ja ļoti vajag." Draugi pie Riharda nodarbošanās sen pieraduši. "Ja iepazīstos ar kādu jaunu cilvēku, tad gan nākas atbildēt uz jautājumiem – cik ilgi jārok bedre, cik daudz cilvēku mirst un vai nebaidos strādāt kapos." Vairākas reizes sarunas laikā Rihards nosaka – nu nav taču manā darbā nekā neparasta, šokējošāk ir strādāt morgā vai par līķu savācēju.

Rihards jau gandrīz gadu dzīvo viens un ir sapratis, ka otra cilvēka ļoti pietrūkst. "Pilnīgi pietiek, ka kapos esmu viens pats. Negribu arī mājās tāds būt. Precīzāk jāsaka – divatā ar kaķi." Rihardam ir divi dēli, vienpadsmit un divpadsmit gadus veci. Ar puikām viņš ikdienā gan nav kopā. "Abi ir auguši ar apziņu, ka viņu tētis ir kapracis. Tas liekas pašsaprotami. Puikas jau nu par to brīnās vismazāk. Uz darbu gan viņus, protams, līdzi neņemu." n

P. S. Ir vēls. Mēs atvadāmies – Rihardam vēl jāpaspēj uz pēdējo vilcienu. Jau gadu viņš mitinās savā dzīvoklī Salaspilī. "Rīt agri jāceļas, trīs cilvēki jāapglabā. Ja tev vēl kaut ko vajadzēs, labāk zvani pēcpusdienā!"

* Kapracis – pēdējais cilvēks, kurš jūs noliek pie vietas. (Džimijs O"Dī)

** Turiet svēto tēvu – krievu val.