- zhogs
- 1.11.08 14:46
-
Pirms kara mums te bija viss mierīgi (cik nu) un mēs gandrīž katru dienu gājām baznīcā. Pa vakariem pārsvarā, jo tad darbi bija padarīti. Gadījās, ka es dažreiz iekāpu baznīcā pa pusdienām, jo nevarēju izturēt sauli. Un vakarā pabeidzeu darbus, jo saulei prom. Mēs lūdzāmies un guvām iekšēju mierinājumu, kas drīzi kļuva arī par pašu mieru. Toreiz baznīcā varēja sastapt visu ciemu.
Tagad uz baznīcu iet tikai sievieties un bērni. Mēs paliekam ārā - vai nu pie žogiem vai uz torņiem līdzi ņemot šaujamos. Mācītājs agrāk kaunināja visus, kas neieradās baznīcā svētdienā un sestdienā, bet tagad viss savādāk. Nezinu vai toreiz mācītājs runaja nepareizi vai mēs darījām nepareizi, bet tagad neierašanās svētdienā mums ir normāli. Mēs lūdzamies ārpus un sievas "Mēs palūgsimies jūsu vietā.". Un jādomā vai agrāk to nevarēja un vai Dievu tā piemānīs? Un ja nevar piemānīt, tad kāpēc tā cita vietā lūgties? Un ja var tā piemānīt, tad viņš ir tik neezīgs, ka nezin ne manus grēkus, ne labos darbus. Un vispār kāpēc tagad mācītājs mums nepārmet? tā varbūt viņa paša bailes no nāves runā? un vis ir dieva varā? kapēc es tornī ar šauteni?
Vienā kadrā