26. Marts 2020

• ū, augšiņa
• 26.3.20 17:52
• ja varētu ieskriet bedrē, kur sabērti sapuvuši rudzi, tad to diez vai kāds darītu. Radio skan vienpadsmitos pēc vilkaču laikiem un mums jāadaptējas viņu laikiem?!?!? Režģu daudzums pie viņu robežām skan kā izsmiekls mūsu atvērtajām sirdīm. Sirdīgi kukaiņi lido pāri bez ierobežojumiem - viņi ir mazi. Un lai kā censtos vakaros atrast visus sienāžus, kas.. sienāzē ar to skaņu, to īsti nevar izdarīt. Daba mostas nevis pēc laika, bet pēc pēdējā cilvēka, kas guļ. Radio nākamtrešdien skanēs vienpadsmitos divdesmit un pēc mēneša jau divpadsmitos. Ja visi kociņi spētu sadoties rokās, tad tas nebūtu parks pilsētas vidū, bet mežš. Koki pilsētā neslimot divu iemeslu dēļ: 1) tie ir tālāk nekā 2m 2) tiem izgriež saknes un augšina paliek pāri un tā jāved projām.
  
• jau 0 irnocitē domu

• Ja ir par tumšu lasīt pasaku, bet kaut kas jāstāsta
• 26.3.20 17:58
• Reiz dzīvoja banāns. Viņš bija dzeltens. Ļoti dzeltens. Viņš dzīvoja augstu, augstu, augstu kokos kopā ar citiem banāniem. Viņi dzīvoja ķekaros un kopā dzēra tēju, kopā ēda brokastis, pusdienas un vakariņas. Viņi kopā spēlējās un smējās. Tik augstu, augstu, augstu kokos viņiem ļoti patika, jo tur bija jautri. Bet TAD atlidoja Ērglis un teica "Es jūs visus apēdīšu!". Banāns un viņa draugi, kas dzīvoja augstu, augstu, augstu kokos nobijās un paslēpās koku zaros. Viņi izlikās par koku zariem un lapām. Tad Ērglis viņus gāja meklēt. Paskatījās pa labi, pa kreisi, uz augšu un uz leju. Bet nevienu nevarēja atrast, jo visi banāni bija paslēpušies koku zaros un izlikās par zariem un lapām. Pēc laiciņa, kad Ērglis nevarēja nevienu atrast, viņš aizlidoja prom un nebija apēdis nevienu banānu! Banāns ar draugiem atkal atnāca uz savām mājiņām un visi draudzīgi priecājās un smējās, jo viņiem patika dzīvot augstu, augstu, augstu kokos. Tur viņi kopā ēda brokastis, pusdienas un vakariņas. Un kopā smējās. Un ērglis vairs neatlidoja.
  
• jau 0 irnocitē domu

• sarkanais BUM ābols
• 26.3.20 18:04
• Reiz dzīvoja sarkans ābols, kas šūpojās koka zarā. Viņš šūpojās ļoti lēnu, jo nebija stiprs vējš. Viņš stipri turējās savā zarā aiz kātiņa. Pēc laiciņa sāka pūst stiprāks vējš un sarkanais ābols sāka stiprāk šūpoties, bet vēl turējās aiz kātiņa pie zara. Vējš pūta tik ilgi, ka sarkanajam ābola palika grūti turēties un viņš sāka krist lejā! Viņš krita, krita, krita un nokrita pie ābeles saknēm uz zemes. BUM! Tur bija kalniņš un viņš sāka ripot. Ripoja, ripoja, ripoja, ripoja, ripoja, ripoja un ripoja. Tad BUM, atsitās pret akmeni un sasita galvu :( Viņam ļoti, ļoti sāpēja.. Vējiņš to redzēdams pielidoja klāt un papūta sarkanajam ābolam, lai tam nesāp! Un ābolam vairs nesāpēja. Tas pasmaidīja.
  
• jau 0 irnocitē domu