20. Decembris 2010

• *cilvēki
• 20.12.10 00:37
• šodien tramvajā apstājos pašā galā (пашагала,пашагала). visas vietas it kaa aizsistas, īpaši nepievērsu uzmanību. tur beigaas sēž viens ~viduskolnieks. Nezinu kā vārds, bet izskatījās pēc Kārļa vai Daumanta. Viņa jaka bija tumši zaļā krāsā. Cepure rokās un vienai rokai bij noņemts cims, bet otra ar - laikam slenkums nonjemt bija. skatiens logā: īpaši neizteiksmīgs, ar akcentu uz depresiju vai nožēlu par vienaldzību. Nu neko, viss normā. skats logā, braucam. nākamajā pieturā iekāpj sievietīte, bet ne baigajos gados (ne konduktore un ne konditorija). lēnām apstājas pie klasnieka un brītiņu uzmācīgi stāv klāt. skatos loga atspulgā kā tur viss norisināsies, jo pa tiešo it kā vēl nav tik aktuāli un negribās uzbāzties ar skatienu. klasnieks uzmeta nenozīmīgu skatienu kundzei un neizteiksīgi atgriezās savā tramvaja pozā/noskaņā.
  tas viss kādas sekundes 10.
  tad sievietīte atkal par to aktuālo "palaist sēdēt" tēmu un diezgan droši: "jaunais cilvēk.."
  jaunais cilvēks joprojām skatās logā: "jā..?"
  sievietītes cilvēks "Palaidīsiet apsēsties??"
  jaunais cilvēks "jūs nenopīkstinājāt e-talonu. nopīkstiniet, palaidīšu" (grimas nemainās)
  sievietites cilveks neteica neko, tik likās stāja vairs nav tik nospiedoša klasnieka virzienā. gan jau tikai likās.
  nezinu, kura no viņiem bija svētku sajūta.
  klasnieks izkāpa pirmais, sievietīte neapsēdās tukšajā vietā.
  
• jau 2 irnocitē domu