Pēdējā laikā tas sāk mainīties, bet kad biju tikko atbraucis uz Japānu, tad būt ekspatam šeit bija diezgan grūti.
Pirmkārt, lai nopirktu mobilo tālruni, bija nepieciešams bankas konts. Lai noformētu bankas kontu, bija nepieciešams personīgais zīmogs un, ja nekļūdos, pastāvīga darbavieta japānā.

Zīmogus Japānā lieto parakstu vietā un pirms padsmit gadiem paraksti praktiski nebija nekur, bet visur bija vajadzīgs zīmogs. Tagad vismaz pastu var saņemt ar parakstu, bet bankas kontiem zīmogs vienalga ir vajadzīgs. Zīmogu var vienkārši aiziet un nopirkt veikalā, ja uzvārds Fudžisava, Ogasavara vai pat Gušiken bet ja uzvārds ir pavisam eksotisks, piemēram Bērziņš vai Kalniņš, tad veikalā pirkšana nav variants. Zīmogs ir jāpasūta zīmogu bodē. Zīmogi mēdz būt dažādi, gan dārgi gan lēti un starpība parasti ir rakstības stilā. Tiem, kur spiedogs ir veidots kaulā (man joprojām nav skaidrs kādu tieši kaulu tur lieto) un ar speciāli saļodzītiem heroglifiem, cena ir diezgan augsta, bet tos ir iespējams piereģistrēt rajona pārvaldē. Spiedogu piereģistrējot, saņem plastikāta karti ar zīmoga kārtas numuru. Tad zīmogu ar visu apliecinājuma karti aiznes uz banku un ar to var gan saņemt kredītu, gan piereģistrēt tādu advancētāku kontu. Parastu noguldījumu kontu ar mīnusa procentiem var atvērta arī ar nesarežģīto, nereģistrēto zīmogu. Ja nu kāds, piemēram, piereģistrē zīmogu zem sveša vārda un aiziet un paņem kredītu, to var izskaitļot pēc unikāla zīmoga kaula griezuma, kurš katram zīmogam esot savādāks. Nu, izņemot tos vienkāršos, ar plastikāta galu.

Bet nu, zīmogu kaula griezuma pārbaude ir viduslaiku birokrātijas palieka. Tagad bankas ir advancētākas. Tagad, lai atvērtu kontu, cilvēkam ir jāaiziet līdz bankas filiālei, jānospiež zīmogs uz speciālas, augsti technoloģiskas mašīnas spiediena detektora, kurš ar mūsdienīgāko IT izskaitļos vai zīmogs ir derīgs, vai pieder personai un tā tālāk.

Starp citu, runā, ka Krievijā ražo visurgājējautomašīnas, jo ir slinkums būvēt ceļus.

Man pagalmā gar žogu aug kartupeļi. Ne jau tie spaiņu tupeņi, kuri Eiropā atbrauca no Amērikām, bet smalkas liānas ar sirdsveidīgām lapām, kur paši kartupeļu bumbulīši karājas uz zariem. Bet tie vienalga ir kartupeļi.

Katru gadu novēroju, ka zem kartupeļu liānām vasarā sāk mētāties brūni kakveidīgi veidojumi, tādi kā ogas vai mazi čiekuri. Pētīju kartupeļu liānas cenšoties noskaidrot kas ir pie vainas, bet neatrodot nekādu skaidrojumu nolēmu, ka tie ir kādi ziedu veidojumi, kuri pēc ziedēšanas apkrīt. Jo ja liānai uz zariem aug kartupeļi, kāpēc tur nevarētu būt čiekuri, vai ne?

Šodien izejot ārā atradu jau nu katru gadu redzēto čiekuru lērumu uz zemes un kā jau katru gadu, atkal metos lūkoties no kuras vietas tie nokrīt.

Tagad, lasītāj, paņem savus divus pirkstus un saliec kopā. Vai pat trīs pirkstus, ja tie ir smalki. Jā, tā cieši kopā.
Skatam pavērās tieši tāda izmēra kāpuri. vienīgais, ka tie bija vēl garāki par pirkstiem. Un, protams, tie mielojās ar jaunajiem kartupeļiem un kakāja ārā čiekurus.

Ā, jā, beidzot dabūju savakcinēties.
Nē, vienkārši tas nebija.

Pirmkārt, vakcinē Japānā tikai pēc vecuma grupām un tie, kam kārta vēl nav pienākusi, vakcinēties nevar.
Vakcinēties nevar vienkārši pierakstoties pie ārsta, bet ir jāgaida vēstule ar individuālo vakcinācijas numuru no pilsētas pārvaldes.

Saņemot vēstuli, atkal, nevar vienkārši iet pie ārsta. Ir jāgaida sava kārta reģistrācijai vakcinācijas portālā.
Kad pienāk reģistrācijas diena, ir jāatver portāls, jāsameklē ērtākā vakcinācijas vieta pilsētas robežās un jāpierakstās uz poti.
Un tikai tad, noteiktā dienā un laikā notiks vakcinācija.

Kā jau japāņiem ir ierasts, dzelžaina kārtība un disciplīna ir pārāki par mērķi, tāpēc Japāna pēc vakcinācijas ātruma ir pēdējā vietā attīstīto valstu vidū.

Bet nu, cilvēkiem gadās dažādi un dažviet pierakstus atceļ. Vakcīnas tiek sagatavotas iepriekš, tāpēc rodas dilemma: izmest vakcīnu vai iedot to kādam citam. Normāls, disciplinēts japāņu cilvēks, protams, nedarīs tā, kā to neparedz instrukcija. Bet, tomēr, ne visi ir robotiski, ārsti ir dzirdējuši par Hipokrāta zvērestu (cik zinu, Japānā viņš nav jādod), tāpēc pēc savas iniciatīvas klīnikas veidoja atcelto vakcīnu gaidīšanas sarakstus un tā sistēma lieliski darbojās. Vakcināciajs ātrums izauga līdz vienam miljonam dienā.

Tad kāds valdībā saprata, ka tas taču ir ceļš savakcinēties tiem, kam vēl nav kārta un aizliedza to darīt, spiežot klīnikas neizlietotās vakcīnas izmest.
Man arī ap to laiku bija pieraksts kādā klīnikā uz vakcināciju un viņiem nekas cits neatlika kā piezvanīt un diezgan parupji atteikt pierakstu. Es nezinu kāpēc viņi bija rupji, jo varēja taču normāli paskaidrot kas notiek, bet man skaidroja, ka iemesls nav vispāri nekāds, tā ir tikai atcelšana, slēpjot zvanu no valdības. Par zvanu esamību, starp citu, pēc pāris dienām jau bija zināms pa visu valsti no avīzēm.

Pēc saprotama sašutuma pēc pāris nedēļām aizliegumu atkal pa kluso atcēla.

Tā nu, toreiz vakcinēties nesanāca, tāpēc gaidīju vien savu individuālo numuru. Numurs atnāca, piezvanīju vakcinācijas centram un piereģistrējos uz atcelto vakcīnu. Pēc nedēļas saņēmu zvanu un pēc pusstundas biju ar pfīzeri rokā.

Vakcinācijas centrus organizē militārie, tāpēc viss ir efektīvi, ātri un bez liekas mūļāšanās. Izkāpjot no lifta mani uzreiz ielika rindā, kurā medmāsa nomērīja temperatūru, ielika rokā numuru un vajadzīgos papīrus. Rinda kustējās ātri un jau pēc pāris minūtēm sēdēju ārsta priekšā, kurš skaidroja kādi vakcīnai ir efekti. Kad visam piekritu, cits kungs aizveda līdz palielai istabai, kur vienlaicīgi varēja špricēties kādi astoņi cilvēki un pēc minūtes jau biju uzgaidāmajā telpā, nogaidot normatīvās 15 minūtes. Katram uz krūts tika uzlīmēts lipīgā papīra gabals ar beigu laiku un kad laiks pienāca, kāda kundze pienāca, noplēsa nost papīru un biju brīvs.