Neatceros, vai stāstīju par savu pirmo dzīvokli Japānā.
Pēc dzīvošanas viesnīcā atbrauca firmas direktors un aizveda izrādīt jauno dzīvokli, kuru firma bija laipni sameklējusi manā vietā.

Jaunais dzīvoklis bija sniegbalta divstāvu mājiņa starp japāniski apcirptām cipresēm.
Priekšnieks atvēra durvis, iekāpu dzīvoklī un skatam pavērās neliela priekštelpa kurā nezināma iemesla dēļ bija izlietne un saules staru pilna tāda kā veranda vai neliels priekšnams ar lielu logu uz visu sienu.
Bija prieks, jo domāju par to, ka varēšu nolikt verandā galdu, atvērt to logu un svaigā pavasara vējā baudīt tēju vai kafiju ar kūku.

Bet nu, bija laiks paskatīties arī dzīvojamās telpas. Verandas pakaļsienas pašā centrā bija durvis, kuras es atvēru un sapratu, ka skatos skapī iekšā.

Tā nu es tajā "verandā" nodzīvoju gandrīz piecus gadus.
Visi kas pie manis palika gulēt pa nakti teica ka tā vieta ir krīpī un no istabas vidus uz viņiem kāds noraugās.
Man pašam pirmos pāris mēnešus tur bija viens un tas pats sapnis, kur es skrienu ar diviem lieliem nažiem pa skolas klasi, grūstot solus malās un cenšos noslepkavot skolēnus. Nē, nav tā, ka man būtu bijusi tāda vēlēšanās vai jebkādas domas, bet tas sapnis bija pervazīvs. Ar laiku viņs pārstāja rādīties un palika pagātnē.
Blakus dzīvoja savāda jaunkundze, kura naktīs sēdēja uz asfalta manu durvju priekšā, tad sveicinājās man pārnākot mājās un gāja savā mājā iekšā. Pāris reizes redzēju viņu brienam apkārt mājas sienai ar kaķi klēpī.
Vienreiz aizmirsu aizslēgt to lielo logu, jo tas bija pirmais stāvs, un kāds iekāpa iekšā, izdzēra vīnu un nozaga apakšbikses.

Bet vispāri vieta bija laba. Un par to krīpī gaisotni runājot, viņa tur ir vispāri visā apkārtnē un par to daudzi runā, tāpēc dzīvoklim nebija ne vainas.