ASINSBALSS

un ir cilvēki, kam to nekad nesaprast. žēl. skumji.

Nobraukt ar vellapēdu savus 40+ km nav tomēr divus pirkstus apčurāt, ja šādi izbraucieni notiek ar savu aptuveno (nožēlojamo) regularitāti reizi gadā (par ko morphine tagad mazliet nokaunās).
Bet nekāda vaina. Man patika. Un tagad man nāk miegs. :)

Es taču nepateicu, ja, ka vakar vienu lielu dienas daļu pavadīju gultā, lasot Deivida Vilkoka nesen kā izdoto "The Source Field Investigations".
Lūk, tā ir viena kvalitatīva, aizraujoša un fascinējoša lasāmviela! Un noteikti bija vērts viņas izdošanu tā gaidīt. :)

Uzcepu kūku. Krēma tik daudz sanāca, ka tagad uz maizītēm var smērēt. :)

Šodien ir astronomiskā rudens sākums, un kokiem lapas sāk mainīt krāsu, un gaiss nudien arī šodien tāds rudenīgs (cik nu es aiz savām ļoti rudenīgajām iesnām spēju viņu sajust).

Nu tad tā. Sakautrējos, ka tik sen šeit neesmu minējusi noskatītās filmas. Vairāk jau sevis dēļ - lai tā tīri intereses pēc pasekotu līdzi tam, ko tad es skatos.
Tā kā šoreiz ir sakrājusies tāda palielāka saujiņa (nu, bet protams, ja jau tik ilgi nevarēju saņemties par tām uzrakstīt kaut vārdiņu!), tad šoreiz par katru filmu tikai īsi dažos vārdos. Ak, piedodiet jel šo manu slinkumu! :D

( tālāk )

Patīkama, varbūt nedaudz melanholiska, bet ļoti dzīvīguma pilna filma par divdesmitgadniekiem, kas meklē savu vietu dzīvē.
Dodu 5 balles no 5 - par aktieriem, stāstu, formātu un vienkāršību. Un par deviņdesmitajiem.

5diena. biju pie māsas un meitenēm uz riktīgi foršu sālsmaizes ballīti.
6diena. biju Saulkrastos, kur izspiedām aptuveni 40 liturs ābolu sulas. tagad tā ir savārīta un sapildīta burkās; stāv pagrabā un gaida ziemu.
7diena. biju līdz Gaujai. nopeldējos.

parasti gan manas dienas ir even less eventful. :D

Es jau vispār neesmu viena no tām garo un krāsaino auskaru meitenēm. Man viņi patīk un tā, bet es tādus gandrīz nenēsāju. Bet šodien es ieraudzīju auskariņus ar šitādu te bildi un, ziniet, gandrīz nopirktu. :D Un tieši šos, nevis tur visādus džonijus depus vai klasisku darbu reprodukcijas. Vai puķītes. :) Jo šitai bildei ir raksturs.
(Bet es jau vispār šodien daudz ko tā gandrīz nopirku. :P)

Zināt, kas ir Ironija? Tas ir tad, kad tu visu dienu jūties sūdīgi (un attiecīgi arī izskaties), bet tad uz vakara pusi nolem tāpat ar nemazgātiem matiem un kedās aizskriet līdz tuvējai pārtikas bodei. Un tad tu tur satiec kādu desmit(!) gadus neredzētu cilvēku! Holy fuck, kad es jums saku. Holy living fuck! :D

Nu bet protams! Pilnīgi tukšās baterijas tika uzlādētas tikai tik daudz, lai radītu eiforijas sajūtu par to mazo enerģijas daudzumiņu, kas tajās pēkšņi tik negaidīti bija parādījies. Šodien viss atkal ir pa vecam. Nuja. Rezerves jau tik ātri neuzkrāsi.
Nu, neko. Back in black.

Šodien beidzot (!) ir spēks un azarts darboties. Mazgāju logus un beržu grīdas, un man tas pat patīk. :D
Ļoti ceru, ka šis enerģijas pieplūdums ar šodienu neaprobežosies.

"We’re adults. When did that happen? And how do we make it stop?" - 'Grey's Anatomy'

indeed

Tātad ārpus pilsētas pavadītajās dienās es biju sēņot piejūras mežā, kur uzgāju tādu ļoti jauku priežu jaunaudzi, kura zem lietainajām dienasvidus debesīm bija nedaudz spooky savā simetriskumā. Vēl es pa pliko nopeldējos vēsajā jūras ūdenī, kamēr apkārt cītīgi ducināja un zibeņoja.
Un vēl es pievienojos māsai velosēņošanā (man: vairāk velo, mazāk sēņošanas) un pirmoreiz aizgāju līdz vietai, kur Gauja ietek jūrā. Ļoti skaisti tur, starp citu. Un dīvaini, ka nekad tur nebiju bijusi, jo nav jau tik tālu galu galā. Mazliet saulē apcepos, bet tas nekas - manam vispatverošajam bālumam varbūt tieši labi. :)
Un saulrietu jūrā arī mazliet es pavēroju. Un bāli zilo Pilnmēnesi.
Un gurķus samarinēju, lai galīgi no zemes neatradinātos (katra reize kā pirmā btw :P).


Bet visam tam pa vidu - man pietrūkst, ļoti pietrūkst kaut kā tāda.

Man jau otro dienu ir dulla galva un salst. Gribās palīst zem segas un tur arī palikt. Liekas, ka būs iesnas, tāpēc es dzeru zāļu tēlas ar medu - gluži kā ziemā.
Un Augusts ar savām nepiemēroti aukstajām naktīm mani sarūgtina. Un šai vasarai vispār kaut kā pietrūkt.
Pietrūkst dzīvīguma.

Šie pēdējo dienu lieti un negaisi ir tādi nostaļģiski. Klausoties, kā vējš triec logā milzīgās lietus lāses un pērkons satricina visu horizontu tā, ka, šķiet, zeme tūlīt sagrīļosies, es jūtos tā, it kā man atkal būtu septiņpadsmit vai divdesmit. Es jūtu gaisā tādu nedaudz skumju nostaļģiju, tādu spēcīgu, attīrošu enerģiju.
Šie negaisi ir romantiski, bet romantiski savā vientulīgajā veidā. Gluži kā jūra rudenī vai varbūt tuksneša nakts, kuru es nekad neesmu redzējusi. Tā ir tāda romantika, kas liek ņemt rokā pildspalvu un rakstīt, vai varbūt ķerties klāt krāsu zīmuļiem. Tā varētu arī būt tāda romantika, kad gribās stāvēt ārā lietū un bučoties, bet.. mazliet pārāk skumji ir šie negaisi. Mazliet pārāk emocionāli un vientulīgi.
Varbūt labi. Varbūt aizskatos visu veco un lieko.

dziesmiņa par Poteru :)

Pēc vairākām dienām Mazpilsētā ir skaidri jūtams, cik grūti elpojams ir Rīgas gaiss. Te gluži vienkārši nav skābekļa, un man ir tāda sajūta, it kā plaušas visu laiku būtu pustukšas. Un es pat nedzīvoju centrā. Man aiz loga ir koki un zāle. Bet tik un tā.