| Feb. 6th, 2012 @ 11:22 am (no subject) |
|---|
Brīvdienu naktīs man atkal rādījās krāšņi sapņi.
Vienu nakti es redzēju savu vecāku māju un dārzu ap to - ziemā. Un ejot pa lauku vienā brīdī es redzēju, ka man pa priekšu ejošais cilvēks iekrīt debesīs. Tieši tā - iekrīt. Un kad es paspēru pāris soļus, es arī sāku krist debesīs - it kā mūsu zeme būtu sagriezusies ar kājām gaisā. Sajūta bija kaut kas starp krišanu un lidošanu. Vienu brīdi es lidoju caur lielu baltu klajumu un tad parādjās galamērķis es ieraudzīju savu vecāku māju un ābeles, bet tās bija vecāku mājas kaut kādā citā paralēlajā pasaulē - kailajos koku zaros bija krāšņi, sarkani āboli, kuriem varēja pat pieskarties, lidojot tiem garām. Un tad zeme atkal sagriezās pareizi un es nostājos uz kājām jaunajā realitātā (vispār šo sapni es laikam pat tā īsti nespēju aprakstīt, pārāk dīvains).
Otrs sapnis bija par grāmatām. Izrādījās, ka Mazais princis un Tistū - puisēns ar zaļajiem īkšķīšiem ir viens un tas pats tēls, ko aprakstījuši divi dažādi autori. |
