Aug. 2nd, 2011 @ 01:50 am (no subject)
Es aizvien vairāk mācos pajautāt un palūgt to, ko es vēlos. Ņemot vērā mūsu ģimenes pieredzi, tas nemaz tik viegli nesanāk, jo mūsu ģimenē vienmēr to, ko grib, mēģina panākt ar mājienu palīdzību, daudz kas ir jānolasa no zemtekstiem, daudz kas pareizi jāsaprotu un jāiztulko. Bet ar to tulkošanu diez cik labi neiet ne man, nedz kādam citam no mūsu ģimenes.
Bet viens ieradums man gan ir pielipis. Ja es pasaku to, ko vēlos es, es parasti pārjautāju tam otram, vai arī viņš to vēlas, kā arī piedāvāju atkāpšanās ceļu, jo es galīgi negribu, lai kāds manis dēļ kaut ko darītu galīgi negribīgi un sakodis zobus.
About this Entry
From:[info]citronz
Date: August 2nd, 2011 - 09:02 am
(Permanent Link)
Šitais man atgādināja manu vecmāmiņu. Vēl tagad reizēm pajokojam par to. Viņa nekad neteica "atver, lūdzu, logu", bet vienmēr- "vajadzētu logu atvērt" un ja cilvēks nepratās un neatvēra, apvainojās :)

Agrāk mani tas kaitināja un es bieži izlikos, ka nesaprotu, bet šobrīd to atceros ar smaidu :)