| Dec. 2nd, 2020 @ 12:08 pm (no subject) |
|---|
Vakar kaut kādā sakarā atcerējos, ka bērnībā mēs ar brāļiem mēdzām spēlēt kariņus burtnīcā - vienā burtnīcas atvērumā viņš vienā lappusē sazīmēja savus tankus, bet otrā - es savējos. Un tad savā pusē ar tintes pildspalvu tā kārtīgi tika iekrāsots lādiņš, lappuse tika pāršķirta un kārtīgi piespiesta pie pretinieka lappuses. Un tad skatījāmies, vai tinte ir pārkrāsojusies uz otru pusi un skārusi kādu no pretējā pusē sazīmētajiem tankiem. Ja jā, tad bija lieli prieki un tanks bija uzsprādzis.
Vēl mēs mēdzām spēlēt autosacīkstes rūtiņu burtnīcās. Uz rūtiņu lapas uzzīmēja izliektu trasi. Braukt varēja vai nu pa diognāli vai nu pa taisno rūtiņas līniju. Uzsākt braukšanu varēja ar 1 rūtiņu, kāpināt un samazināt ātrumu arī varēja tikai par 1 rūtiņu (sākumā - 1 rūtiņa, tad 2, tad 3, tad 4, tad 3, tad 4 u.t.t.). Vajadzēja izbraukt pa trasi ātrāk nekā pārējie. Ja nevarēja ierakstīties līkumā, tad vajadzēja pabraukt atpakaļ (lai tiktu ievērots noteikums, ka samazināt vai palielināt ātrumu var tikai par vienu rūtiņu).
Biju jau gandrīz aizmirsusi par šādu spēļu esamību senos laikos, bet kaut kā jau vajadzēja sevi izklaidēt laikos, kad vēl nebija mobilo telefonu. |
