Feb. 24th, 2014 @ 02:43 am (no subject)
Bezmiegs.
About this Entry
Feb. 24th, 2014 @ 10:14 am (no subject)
Tags:

Brīvdienās es pieredzēju savu personīgo murgu rekordu. Vienas nakts laikā nosapņoju sekojošus sapņus - ļoti krāsaini un spilgti.

Pirmais sapnis - es kopā ar kaut kādu tūristu grupu biju devusies ceļojumā uz kādu valsti (šķiet, ka uz kādu no bijušajām Padomju republikām). Viens no apskates objektiem mums bija saullēkts virs padomju pelēkajām blokmājām. Tā mēs tur bijām sastājušies uz tāda neliela pakalniņa, mums priekšā bija vesela rinda ar pelēkajām blokmājām, pamazām ausa gaisma, kaut kur mierīgi dziedāja putni. Bija tāds spirgs, vēss rīts. Un tad pēkšni virs blokmājām pēkšņi parādījās MILZĪGS, MILZĪGS lidmašīnas priekšgals. Es sapratu, ka nāve ir klāt, nodomāju tikai -"Dieviņ, palīdzi" - un tad bija tumsa.

Kad atvēru acis, likās, ka es esmu slimnīcā. Bet izrādījās, ka nē - es biju jau pārdzimusi nākošajā dzīvē. Un es tikai nevarēju saprst, kāpēc cilvēki novērš skatienus no manas sejas, bet nu izturas samērā pieklājīgi. Bet to es sapratu tad, kad iegāju kādā dāmistabā un ieraudzīju savu seju- tā no dzimšanas bija klāta ar tādām kā apdeguma rētām. Bet jocīgākais tas, ka es pati ik pa brīdim redzēju arī savu pašreizējo ģīmi uzplaiksnām aiz tās sejas. Bet tas notika tik īsu brīdi, ka neviens cits to nemanīja.

Tas arī vēl nebija viss. Es atjēdzos, ka esmu jau nākošajā kaut kādā savā dzīvē. Biu tāda kā tīreļa vidū - augi apkārt bija līdzīgi tā kā Dienvidāfrikā - tādi nelieli krūmiņi ar dzelteniem ziediem, zaļgani, pelēcīgi, brūni toņi visapkārt. Un ne pārāk bieza migla. Un netālu bija redzams kalns, uz kuru man bija jādodas. Un es gāju un konstatēju, ka visapkārt man ir dzelkšņi un gar kājām ložņā dzeltenas čūskas un draudīgi šņāc. Es gāju un uzkāpu kalna galā. Un tad man skatam pavērās, ka man priekšā ir jauna ieleja ar tādiem pašiem brikšņiem un dzeltenām čūskām.

Un pēdējā sapnī es pēkšņi biju valsts sekretāre. Konstatēju, ka man mugurā ir kostīms un es kaut kur taisos doties.

Nu, vispār... z

Interesanti tas, ka pēc savas nāves sapnī es nepamodos, bet turpināju sapņot.
About this Entry