| Nov. 23rd, 2012 @ 11:55 am (no subject) |
|---|
Naktī sapņoju trilleri par pasaules gala tēmu.
Sākās viss ar to, ka bija zināms, ka tuvojas kas baiss, nesaprotams, no kā visi cilvēki baidās un no kā visi izmisīgi cenšas izvairīties. Bet es zināju, ka lai izglābtos, ir nepieciešams paslēpties kādas milzīgas daudzstāvu ēkas augšējā stāvā - jo no tās pa tasino varēs pāriet citā dimensijā. Tā kā pirmā daļa sapņa bija par to, kā mēs kāpjam pa trepēm un braucam ar liftu, lai tiktu augšējā stāvā milzīgai brūnganpelēkai pagājušā gadsimta sākumā celtai ēkai.
Kad mēs nonācām augšā, izrādījās, ka augšējais stāvs ir muzejs un es ar savu brāli esmu iefiltrējusies kaut kādā stundentu grupā un aplūkoju kaut kādus eksponātus, kuriem bija saistība ar krimināltiesībām, noziegumiem u.t.t. - nu, tur, dunči, naži, pistoles u.c. Bet tad mums paziņo, ka tagad mums ir jādodas projām, jo pasaules gals tuvojas un mums ir jāemigrē - bet nu lēnām un mierīgi, lai neradītu paniku.
Tā nu mēs braucam pa milzīgu pļavu ar vilcienu - lejup pa nogāzi. Mums pa priekšu iet vēl viens vilciens, bet blakus ir milzīgs mežs. Te pēkšņi no meža gāžas milzīgas ūdens masas, kas aizskalo projām to pirmo vilcienu un aizbrāžas uz priekšu. Mēs savā nelielajā augstienē paliekam neskarti, bet nu vilciena ceļa tālāk vairs nav, tāpēc advancētais vilciens nobrauc no sliedēm, apgriežas turpat paļavā pretējā virzienā un lēnītēm sāk braukt atpakaļ, kamēr mēs - pasažieri - tādi vēl apstulbuši - soļojam tam līdzās un ievērojam, ka pa zemi mētājas ieroči - ložmetēji, šautenes, pistoles u.c. Pie mums pēkšņi pienāk kāds jauns vīrietis un tā vīzdegunīgi saka, ka viņi esot bijuši tie, kas uzspridzinājuši kaut kādu dabi, kā rezultātā tas pirmais vilciens aiznests nebūtībā.
Un kāds vīrietis, kas gāja man pa priekšu, vienkārši pacēla vienu zemē esošo šauteni un ne vārda neteicis, ar vienu šāvienu noguldīja to teicēju. Un mēs tāpat klusēdami gājām tālāk. |
