| Aug. 28th, 2012 @ 09:17 am (no subject) |
|---|
Kādreiz man bija istabiņas biedrene, kas, lai katru dienu būtu ideāli smuka, vakaros savos blondajos, garajos matos tina ruļļus - tos - padomju laika dzelzs ruļļus. Un ar viņiem visu nakti gulēja. Šonakt es vienu nakti pamēģināju nogulēt uz tiem porolona ruļļiem. Un tagad es nesaprotu - kā viņa kaut vienu nakti vispār spēja izgulēties???
Man šodien ir čirkaini mati, bet es nezinu, vai tas atsver to miegainumu, kas mani pavada, kā arī to faktu, ka naktī sapņoju, ka mēs ar mammuci esam slepenie aģenti un mūsu mājās ir ieviesušies kaut kādi citi slepenie aģenti, kas nolaupa mūsu ciemiņus, kad tie ir aizgājuši aiz mūsu šķūnīša. Un vienu tādu nolaupīšanu es pati redzēju - kaut kāds mazs puisītis ieiet šķūnītī, no kura pēc mirkļa atskan drausmīgi rupjas balss izdvests - ŅER-HUR-BUR-BUR-BRU - šķūnītis nodreb, daži dēļi paceļas augšup un tad nolaižas atpakaļ savās vietās - un ciemiņa vairs nav. Tad nu mēs vienā brīdī pēc tam visa ģimene esam ietērpušies supervaroņu tērpos - melnos lateksa kostīmos ar arbaletiem un lecam iekšā kaut kādā akā, jo, lūk, tādā veidā mēs varam nonākt tajā paralēlajā pasaulē, kur tos mūsu nolaupītos ciemiņus tie otri aģenti tur. A paralēlā pasaule izrādījās mana gulta un supervaroņa kostīms - ruļļi matos. |
