| Dec. 28th, 2007 @ 12:58 pm (no subject) |
|---|
Ko es gribētu nākamgad? Pa īstam iemīlēties.
Lai gan ar puisi bija sajūta, ka man sākuši augt spārni, viņš tos prasmīgi ar vienu cirtienu nocirta un kļuva man pilnīgi vienaldzīgs... Un nevis tā, ka es tagad to teiktu tikai tāpēc, ka dusmotos, nē. Man drīzāk ir skumji, ka es pret viņu esmu pilnībā pazaudējusi tās īpašās jūtas, kas man bija... Par ko es priecājos? Par to, ka pateicoties viņa pretīgajai īsziņai es nācu pie prāta un sapratu, ka nu tādu vīrieti man patiešām nevajag. :) Es nespētu sevi cienīt, ja nebūtu viņam pēdējā īsziņā sarakstījusi visu, ko es par viņu domāju un ļautu viņam izrīkoties ar sevi, kā viņam ienāk prātā...
Bijušais vīrietis atsūtīja apsveikumu Ziemassvētkos... Kad es braucu garām viņa mājai, redzēju, kā viņa istabā deg sveces. Bet tur arī viss beidzies...
Šogad īstenībā tik daudz kas noticis... Mainījušies darba pienākumi un arī amats, es nopirku savu ģitāru un kombi, atgriezos mūzikā, pirmo reizi spēlēju Četros baltos kreklos un Lido, pirmo reizi mūžā kopā ar kādu biju atpūsties... Pirmo reizi mūžā sāku dzīvot viena pati. Pirmo reizi mūžā man ir pašai savs skapis. :)
Vienīgais - vientulības sajūta gan tā īsti nepamet... Man gan nemēdz būt garlaicīgi vienai pašai. Nekad mūžā man nav bijis garlaicīgi, nekad... Tikai pietrūkst tās dzīves jēgas un iedvesmas sajūtas, ko dod iemīlēšanās... |
