Jan. 28th, 2022 @ 01:45 pm (no subject)

Viena no manām mīļākajām dziesmām ir Ievas un Igo "Par klusumu". Dzejolis, kas vēlāk pārtapa šīs dziesmas tekstā, man ir ļoti iespiedies atmiņā - es atceros, kā mēs ciemojāmies pie vecmāmiņas, kad es to izlasīju no žurnāla "Zīlīte" vidējām lapām uztaisītā grāmatiņā. Intereses pēc apskatījos, kad īsti tas ir noticis, izrādās - 1987.gada oktobrī - te var apskatīt, kā tā grāmatiņa izskatījās. 
Kaut kad vēlāk mēs ar tēti braucām uz mežu pēc eglītes - ilgi nekādi nevarējām atrast īsto, tāpēc  projām sanāca doties jau melnā tumsā. Virs galvām bija tumšas, milzīgas debesis, apkārt bija ļoti kluss. Un tā mēs ar tēti bridām pa tām baltajām kupenām, kuras apspīdināja viņa kabatas lukturītis. Un vēlāk - kad es izdzirdēju šo dziesmu, man atmiņā atausa tas vakars kopā ar tēti. Un vēl joprojām ataust. Skaisti un mazliet smeldzīgi. 
Te - pati dziesma. 
About this Entry
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.