| Sep. 4th, 2020 @ 07:57 am (no subject) |
|---|
Lasot te cibā stāstus par pirmajiem randiņiem un aklajām tikšanās reizēm, aizdomājos par tiem laikiem, kad pati vēl gāju uz pirmajiem randiņiem. Un (vismaz sākotnēji) es mēdzu būt visai piesardzīga. Viens no iemesliem, protams, ir mana māmiņa un viņas jaunības dienu pieredzes stāsti.
Vienā no tiem manai māmiņai kaut kur steidzīgi vajadzēja nokļūt, bet nebija autobusa. Un tā nu viņa nostopēja mašīnu. Bet tad, kad viņi jau brauca, šoferis pēkšņi viņai saka "šovakar tu būsi mana". Mana mammucīte nezaudēja savaldību (acīmredzot, atcerējās vectēva doto padomu - "Meita, esi gudra".), "ierubīja" aktrisi, valšķīgi pasmējās un koķeti piekrita, ka šoferis ir nolasījis viņas slepenās vēlmes, kurām viņa labprāt nodosies, tikai pirms tam viņai vajag aiziet un kaut kādu papīru aiznest paziņai tajā mājā, kas pēdējā pirms sākas lauki un mežs. Šoferis - iepriecināts par tādu atsaucīgu sievieti, piestāja arī. Mana mamma iegāja tajā mājā un nogaidīja - kamēr šoferis - beidzot sapratis, ka piemuļķots, aizbrauca.
Un vēl mana māmiņa stāstīja par gadījumu, kad kāds blakussēdošs tips kinoseansa laikā bija sācis māmiņu apgrābstīt. Kad uz parastiem noraidījumiem viņš nereaģēja un sāka taustīties gar māmiņas krūštura lencītēm, māmiņa paņēma savu ar dzelzi apkalto maciņu un izvēla viņam pa vīriešu dzimuma vārīgāko vietu. Viņš kaukdams aizvilkās, zvērot, ka māmiņa dzīva no tā kinoteātra neiziešot. Māmiņa nodomāja - kā būs, tā būs, ciešāk satvēra savā rokā maciņu un kopā ar citiem apmeklētājiem pēc filmas devās laukā. Bet tas tips bija pazudis.
Tāpēc tad, kad pati sāku iet uz randiņiem, vienmēr baigi sekoju līdzi, lai pēkšņi nepaliktu neapskaužamā situācijā, lai neizprovocētu otru uz kaut kādām man nevēlamām darbībām un lai man būtu kaut kādi atkāpšanās ceļi "ja nu kas". |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}