esmu saķērusi kaut kādu vīrusu un šajā sakarā mani nosūtīja uz leģendāro 310. kabinetu uz špricēm. un tad sākās. man it kā nav bail no adatām un tā, jo regulāri kā donors nododu asinis un esmu daudz maz pieradusi pie tās duršanas. rokā. ne dibenā. dibens ir pavisam cits, daudz sāpīgāks, stāsts. neizplūdīšu garos aprakstos, tikai viena epizode - es sēžu krēslā, man pār vaigiem diezgan nevaldāmi tek asaras, un māsiņa paijā man galvu un saka, ka es uzvedoties kā mazs bērns.